pēkšņi mani atkal piemeklējis niķis, lai nesauktu to rupjāk, katru rītu izejot no mājas un pēc stundām izejot no skolas, ļoti uzkrītoši censties iet garām tai otrai skolai. kapēc man joprojām šķiet, ka es viņu vai nu satikšu, vai arī viņš tieši tajā brīdī paskatīsies pa logu un izdomās, cik sen pēc manis ilgojās? man likās, ka ar pilngadību šai manai muļķībai jāpāriet.
tagad viņa labākais draugs ir kopā ar manu draudzeni. AK! es pati to tikai tagad aptvēru. vai tiešām tas neko nenozīmē? vai tiešām vēl šoreiz ar mani nevar notikt kā pasakā, vai man joprojām ir jāiet cauri pretīgiem ilgošanās vakariem, cerību nogalināšanas brīžiem un domu apspiešanas centieniem?
kapēc es uz ielas nesaskrienos ar garu, tumšmatainu, stilīgu, asprātīgu, radošu un visādi citādi manu Mr.Big, kurš paceļ manas mantas, ieskatās man acīs un apbrīno saules staru mirguļojošo atspīdumu manos gaišajos matos un neiemīlas manī mūžīgi un bez aizspriedumiem? un tad mēs ceļotu, mēs mīlētos visur, kur vien tam pietiek telpas un kur mēs viens otru ar vienu skatienu vai kustību iekārdinātu līdz baltkvēlei....vai kaut vai tik vienkārši kā uz visām plakanajām virsmām manā dzīvoklī.
man ir svarīgs viss un nekas.
man vajag vīrieti(xn). konkrētu.

nesaslimstiet!