Vizbule

Vakar savā virzienā dzirdēju apvainojumus.... zināma taisnība jau ir, bet skumji, ka neko jau nevar darīt, lai to novērstu. Pēdējos gadus esmu ļoti neapmierināta ar savu dzīvi, saka, ka vajaga pieņemt kardinālus lēmumus un izmaiņas. Bet neesmu pārliecināta, vai tā būs labi pārējiem. Es tomēr neesmu viena. Man ir arī bērns. Bet es neesmu no tām, kas ilgi pacietīs sevis pazemošanu bērna dēļ.

Kā es esmu nogurusi. es jūtos tik slikti un tik nelaimīga. Es nesaprotu, kāpēc tieku sodīta - par ko? Kādāļ mans vīrs ir kretīns, kādēļ māja man ir grausts?? Kāpēc es nevaru atrast darbu? Vai tad vīram nebija jābūt tam, kas atbalsta mani, uzmundrina? Ne manā gadījumā.