Kas esi tu, mans lasītāj, kas manas dziesmas lasīsi pēc gadsimtiem?
Es nevaru tev nosūtīt neviena ziediņa no pavasara bagātības šās, nevienas kripatiņas zelta, kas šais mākoņos.
Jel savas durvis ver un apkārt paraugies!
No sava ziedu pilnā dārza ievāc smaržu pilnas atmiņas par ziediem zudušiem, kas še pirms gadsimtiem reiz ziedēja.
Un savā ielīksmē tu vari dzīvinošo prieku izbaudīt, kas kādā pavasara rītā skanēja, šo līksmo balsi aizsūtot pār gadsimtiem.
Izplestām rokām tavs saules stars noslīgst uz manas zemes un augu dienu paliek manu durvju priekšā, lai aiznestu atpakaļ pie tavām kājām mākoņus, kas darināti no manām asarām un nopūtām, un dziesmām.
Maigā līksmībā tu apņem ap savām zvaigžņotām krūtīm šo miglaino mākoņu plīvuru, to izlocīdams neskaitāmos veidos un krokās un izkrāsodams vienmēr jaunās, mainīgās krāsās.
Tas ir ļoti viegls un gaisīgs, maigs un asaru pilns, un tumšs, tāpēc tu to mīli, ai, tu neaptraipītais un gaišais. Un tāpēc tas drīkst ar savām miklajām ēnām aizsegt tavu bezgala balto mirdzumu.