Ja cilvēks ir saticis otru civēku un sarunājies, tad abu starpā rodas garīga saikne - no viena cilvēka gara sirds uz otra cilvēka gara sirdi aizvijas smalks gara pavediens. Cilvēka gars ir unikāls. To, ko neatceras pasaulīgais prāts, atceras gara miesas sirds. No tā var izsecināt, ka cilvēks nedzīvo viens, arī ne tas, kurš dzīvo vienmuļi, jo viņš atrodas garīgā saistībā ar daudziem cilvēkiem.
Cilvēka gars ir tūkstošreiz pilnīgāks nekā mūsu miesa. Cilvēka miesa rada grēku. Tātad, ja cilvēku vērtē pēc viņa nepilnībām, tad novērtē tikai cilvēka pasaulīgo miesu. Ja tu meklēsi mīlestību cilvēka ārienē vai uzvedībā, tad neatradīsi, jo tā mīt dziļi sirdī.
Cilvēks otru cilvēku var mīlēt miesā, vērtējot viņa ārējo izskatu, var mīlēt dvēselē, vērtējot viņa jūtas, un var mīlēt garā, kad cilvēks patiešām mīl. Mīlestībai miesā un dvēselē nav gars mūžš. Tikai cilvēka garam piemīt patiesa mīlestība un uzticība. Šo gara saikni neviens nevar pārraut. Lai arī cik tālu cilvēki viens no otra atrastos, lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis - patiesā garā mīlestība pastāv vienmēr, un šī gara saikne saglabājas. Ja cilvēks spēj mīlēt otru cilvēku garā, tad spēj mīlēt itin visu, kas viņā ir. Laimīgs ir tas, kas spēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.