Tavs prieks ir tavas neslēptās skumjas.
Tas pats avots, no kura ceļas tavi smiekli, ir bieži pildījies ar tavām asarām.
Un kā gan citādi var būt?
Jo dziļāk šīs skumjas iegriežas tavā būtnē, jo vairāk prieka tu spēj paturēt.
Kad tu esi priecīgs, tad ieskaties dziļi savā sirdī, un tu redzēsi, ka tevi ielīksmo vienīgi tas pats, kas tevi apbēdinājis.
Kad tu esi noskumis, tad atkal ieskaties savā sirdī, un tu redzēsi, ka patiesībā tu raudi par to, kas devis tev prieku. prieks un skumjas nav šķirami. Kopā tie nāk, un, kad sēž pie tava galda, atceries, ka otrs guļ aizmidfzis tavā gultā.
Tu šūpojies kā svaru kausi starp savām skumjām un savu prieku.
Vienīgi tad, kad esi tukšs, tu esi mierā un līdzsvarā.

Tava dievišķā patība ir kā okeāns;
Tā mūžīgi paliek neaptraipīta.
Un tāpēc kā gaiss tā paceļ debesīs vienīgi tos, kam ir spārni.
Tava dievišķā patība ir kā saule;
Tā nezina kurmju ceļus un nemeklē čūskas alas.
Bet tava dievišķā patība nemīt viena tavā būtnē.
Daudz kas tevī jau ir cilvēks, bet daudz kas tevī vēl nav cilvēks.
Un tas kā nejauks punduris aizmidzis maldās pa miglu, meklēdams pats savu pamošanos.
Par cilvēku katrā n ojums es tagad gribu runāt.
Jo tieši viņš - nevis jūsu dievišķā patība un arī ne punduris miglā - pazīst noziegumu un sodu par noziegumu.