Kā es alkstu tevis, vienīgi tevis, - to nemitīgi lai atkārto mana sirds. Visas iekāres, kas mani dienām un naktīm mulsina, ir neīstas un tukšas līdz pašiem pamatiem.
Kā nakts, kas savā tumsā glabā lūgumu pēc gaismas, lai arī mana zemapziņa no saviem dziļumiem saucienu raida - es alkstu tevis, vienīgi tevis.
Kā vētra, visā sparā brāzdamās pret klusumu, tomēr tvīkst beigu un miera, tāpat mana iekšējā trauksmes atsitas pret tavu mīlu un nemitīgi sauc - es alkstu tevis, vienīgi tevis.
Es lūdzu atļaut man īsu brīdi tev blakus apsēsties. Darbu, kas man rokā, es pabeigšu vēlāk.
Ja neredzu tava vaiga, manai sirdij nav ne miera, ne atpūtas un manas pūles kļūst bezgalsmagas grūto darbu jūrā, kurai nav krastu.
Šodien pie mana loga pienāca vasara ar savām nopūtām un čalām, un bites lidodamas zuzina savas melodijas ziedošās birzs pilī.
Nu varu klusi sēdēt vaigu vaigā ar tevi un klusumā un vaļībā daiņot slavinājumu dzīvei.