Reja!
Paldies tev par ielūgumu uz dzimšanas dienas svinībām!
Tavs nams tūkstoš jūdžu no manējā, un es mēdzu ceļot vienīgi nopietnu iemeslu dēļ.
Rejas dzimšanas dienas balle ir nopietna lieta un es karsti vēlos būt kopā ar tevi.
Savu ceļojumu es sāku ar kolibri putniņu sirdī, kuru sen kādreiz bijām jau satikuši. Draudzīgs kā vienmēr, viņš tomēr apmulsa. Kad biju izstāstījis, ka mazā Reja ir izaugusi un ka esmu sagatavojis dāvanu viņas dzimšanas dienas svinībām. Mēs lidojām ilgi un klusēdami, līdz beidzot viņš teica: „Es maz ko sapratu no tevis sacītā, līdz tomēr aptvēru, ka tu dodies uz svinībām”.
„Nu skaidrs, ka dodos uz svinībām,” es atbildēju. „Kas tad tur ko nesaprast?”
Viņš apklusa un, kad mēs sasniedzām Pūces māju, teica: „Vai tiešām attālums spēj šķirt mūs no draugiem? Ja vēlies būt kopā ar Reju, vai tad tu neesi jau tur?”
„Mazā Reja nu ir izaugusi, un es ar dāvanu dodos uz viņas dzimšanas dienas balli,” es sacīju Pūcei.
Pēc sarunas ar Kolibri likās dīvaini sacīt ko tādu, bet, lai Pūce varētu saprast, es tomēr tā pateicu. Arī viņa jau ilgāku laiku lidoja klusēdama.
Tas bija draudzīgs klusums, bet tā kā viņa nogādāja mani uz Ērgļa māju, viņa man teica: „Es gan diez ko nesapratu no tevis sacītā, bet vismaz apjēdzu tik daudz, ka nosauci savu draudzeni par m a z o.”
„Saprotams, viņa ir maza,” es apstiprināju, „jo nav vēl izaugusi. Kāpēc ir tik grūti to saprast?” Pūce mani uzlūkoja ar savām dziļajām, dzintarainajām acīm, pasmaidīja un teica: „Padomā par to.”
„Mazā Reja pieaug un es ar dāvanu dodos uz viņas dzimšanas dienas svinībām,” sacīju Ērglim. Pēc sarunas ar Kolibri un Pūci likās dīvaini lietot tādus vārdus kā d o d o s un m a z ā, bet, lai Ērglis varētu saprast, es tomēr tos atkārtoju.
Vējā planēdami, pāri kalniem mēs lidojām kopā.
Beidzot Pūce ierunājās: „Es maz ko sapratu no tevis sacītā, bet vismaz nu es zinu, ko nozīmē vārdi d z i m š a n a s d i e n a.”
„Nu protams, dzimšanas diena,” es atkārtoju.
„Mēs gatavojamies svinēt to stundu, kad iesākās Reja, jo iepriekš viņas vēl nebija. Vai tiešām ir tik grūti to saprast?”
Ērglis sakļāva spārnus pikēšanai un piezemējās līdzenā tuksneša smiltī. „Vai šis nu būtu laiks pirms Rejas dzīves iesākuma? Vai tomēr tev nešķiet, ka šī ir Rejas dzīve, pirms vispār iesākās laiks?”
„Mazā Reja pieaug, un es ar dāvanu dodos uz viņas dzimšanas dienas svinībām,” es teicu Vanagam. Pēc sarunas ar Kolibri, Pūci un Ērgli likās dīvaini izrunāt d o d o s, m a z ā un d z i m š a n a s d i e n a, bet es tomēr tos izrunāju, lai vanags varētu saprast.
Tālu zem mums pletās tuksnesis, kad Vanags beidzot ierunājās: „Zini, es ļoti maz ko sapratu no tevis sacītā, bet vismaz tagad zināšu, ko nozīmē pieaugt.”
„Nu saprotams, pieaugt,” es paskaidroju. „Reja ir jau gandrīz pieaugusi, vienu gadu pārsniedzot bērna vecumu. Kas gan te būtu tik grūti saprotams?”
Kaija, kā zināms, ir ļoti gudrs putns. Lidojot kopā ar viņu, es visai piesardzīgi pārdomāju savu jautājumu un izvēlējos vārdus tā, lai Kaija saprastu, ka esmu skolots.
„Kaija, „ es beidzot iesāku, „kāpēc tu ved mani ciemos pie Rejas, ja patiesībā zini, ka es jau esmu pie viņas?” Kaija pagriezās lejup pār jūru, pār kalniem, pār ielām un maigi nosēdās uz tavas mājas jumta.
„Tāpēc,” viņa atbildēja, „ka vissvarīgākais tev ir zināt patiesību. Kamēr tu to zini, kamēr patiešām tu to saproti, tu vari to izrādīt sīkās lietās un ar palīdzību no ārienes, mašīnām, ļaudīm un putniem. Bet atceries,” Kaija turpināja, „ka tas, ko tu nezini, nepārstāj būt patiesība.” Un prom viņa bija.
Un nu tev ir pienācis laiks atvērt dāvanu.
Dāvanas no stikla un staniola pastāv vien īsu brīdi, un tās ir pagalam. Bet man tev ir labāka dāvana.
Lūk, te tev būs gredzens. Tas vizuļo īpašā gaismā, un neviens to nespēs tev atņemt, nedz arī iznīcināt. Visā pasaulē vienīgi tu spēsi saredzēt šo gredzenu, ko es tev dodu šodien, jo neesmu vienīgais, kas to redzējis, kad tas vēl piederēja man.
Tavs gredzens tev dos jaunu spēku. To nēsājot, spēsi pacelties spārnos, kā visi lidoņi prot. Ar viņu zeltainām acīm tu lūkosies un pieskarsies vējam, kas brāžas caur viņu samtainām spalvām, tu iepazīsi prieku, ko dod pacelšanās augstu pār zemi un visiem tās rūpestiem. Tu varēsi debesīs palikt, cik vien ilgi vēlēsies, augu nakti sauleslēktā, un, kad jutīsies rietam tuvu, visi jautājumi būs atbildēti un tavs satraukums izgaisīs.
Kā viss, kas rokām nesataustāms, acīm neredzams, tava dāvana lielāka augs par tavām spējām to iztērēt. Vispirms to lietot tu drīksti vien brīvā dabā, vērojot putnus, ar kuriem lidosi kopā. Bet vēlāk, kad iemanīsies, tā izpaudīsies caur putniem jau neredzamiem, līdz beigu beigās tu sapratīsi, ka tev nevajag ne gredzena vairs un ne putnu, lai lidotu viena pāri mākoņu klusumam. Un tad pienāks diena, kad tev būs jāatrod šī dāvana kādam, par kuru zini – viņš pratīs to izmantot, kurš iemācīsies saprast, ka vienīgais, kam ir jēga, veidots nevis no stikla un staniola, bet no patiesības un prieka.
Reja, šī gada pēdējā diena, īpašais svinēšanas laiks, kad man jābūt ar tevi kopā, kad es zinu to visu, ko iemācījos no mūsu draugiem – putniem.
Es nevaru doties pie tevis, jo esmu jau šeit.
Tu neesi maza, jo esi jau pieaugusi, rotaļājoties ar savu mūžu, kā mēs to visi darām, sava prieka un joka pēc. Un nav tev nekādas dzimšanas dienas, jo vienmēr esi dzīvojusi, nekad nepiedzimstot, cilvēks nekad arī nenomirst. Tu neesi to cilvēku bērns, kurus dēvē par māti un tēvu, bet gan viņu dēku biedrs šajā spožajā ceļojumā, lai mācītos saprast, kas pasaulē notiek. Lido brīva un laimīga viņpus dzimšanas dienām un mūžībai cauri, un laiku pa laikam mēs satiksimies, kad gribēsim kopā būt, pašā vidū tai svinēšanai, kas nebeidzas it nekad.
Vai tiešām attālums spēj šķirt mūs no draugiem? Ja vēlamies nokļūt pie kāda, ko mīlam, vai mēs jau neesam jau tur?
Lidojums: Patricia Kaas - Yesterday When I Was Young