aizvien vairāk tiecos pēc kalniem, pēc ūdenskritumiem
patiesibā tas ir mans gars, kas mani domās vedina turp
un saullēkts šorīt bija fantastisks...

pirms saullēktā dabā ir klusums un miers
redzama saullēkta blāzma un zālē rit rasas pilieni
tad parādās rīta saule ar savu gaismu un maigumu
katrs saullēkts ir atšķirīgs
saule vēstī par gaidāmo dienu
saullēkta pirmajās minūtēs pār Zemi nāk Dieva svētība
tā it kā skrien pa priekšu uzlecošai saules gaismai
tieši ar šo pirmo saules gaismas kūli nāk Dieva svētība,
kas pārskrien diennakts laikā visu zemeslodi

Beidzot izdevās atbrīvot savu prātu par 30 %. Tadējādi atliek vairāk vietas ticībai un mans gars par to jau priecājas. Tomēr, viena es to neiespētu - paldies jāsaka tam, kurš vakar uzšāva ar lineālu pa maniem pirkstiem. Tik tiešām nedrīkst.

Ir tādas domas un uzskati, kas gadiem ejot nemainās, bet ir tādas, kas pēc dažiem gadiem mainās. Ja gadu no gada tu piedzīvo vienas un tās pašas kļūdas un uzkāp arvien uz tiem pašiem grābekļiem, tad tev jāmainās pašam, ne jāmeklē vaina apkārtējos.

Laime ir tas, ka mēs dzīvojam un mēs esam. Pārējais ir pasaulīgs. Dzīvība mums ir dota, lai mēs būtu laimīgi.

Dienu no dienas arvien vairāk gribu vienkāršību un pieticību visā. Vēlos visu vienkāršu. Man sāk traucēt dažāds lietas, priekšmeti gan mājās, gan darba kabinetā. Bieži pārskatu tās atkal no jauna, vai nevar vēl no kā atbrīvoties. Šie daudzie sīkumi mani nospiež līdzīgi kā prātu nospiež nevajadzīgās domas. Istabā gribētu tikai gultu, krēslu, grāmatu skapi, pašas nepieciešamākās lietas. Virtuvē uz koka galda – ūdeni un rupjmaizi. Jūtu, ka gadu gaitā savāktie suvenīri un citi sadāvinātie, vai mani nopirktie nieciņi ir nekam nevajadzīgi. Atstāt pāris vismīļākās lietiņas. Vienkārši.

Ja cilvēks ir saticis otru civēku un sarunājies, tad abu starpā rodas garīga saikne - no viena cilvēka gara sirds uz otra cilvēka gara sirdi aizvijas smalks gara pavediens. Cilvēka gars ir unikāls. To, ko neatceras pasaulīgais prāts, atceras gara miesas sirds. No tā var izsecināt, ka cilvēks nedzīvo viens, arī ne tas, kurš dzīvo vienmuļi, jo viņš atrodas garīgā saistībā ar daudziem cilvēkiem.
Cilvēka gars ir tūkstošreiz pilnīgāks nekā mūsu miesa. Cilvēka miesa rada grēku. Tātad, ja cilvēku vērtē pēc viņa nepilnībām, tad novērtē tikai cilvēka pasaulīgo miesu. Ja tu meklēsi mīlestību cilvēka ārienē vai uzvedībā, tad neatradīsi, jo tā mīt dziļi sirdī.
Cilvēks otru cilvēku var mīlēt miesā, vērtējot viņa ārējo izskatu, var mīlēt dvēselē, vērtējot viņa jūtas, un var mīlēt garā, kad cilvēks patiešām mīl. Mīlestībai miesā un dvēselē nav gars mūžš. Tikai cilvēka garam piemīt patiesa mīlestība un uzticība. Šo gara saikni neviens nevar pārraut. Lai arī cik tālu cilvēki viens no otra atrastos, lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis - patiesā garā mīlestība pastāv vienmēr, un šī gara saikne saglabājas. Ja cilvēks spēj mīlēt otru cilvēku garā, tad spēj mīlēt itin visu, kas viņā ir. Laimīgs ir tas, kas spēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.