Posted on 2009.04.16 at 00:16
Uzrunājot cilvēkus saukt viņu vārdā, tādējādi novērtējot viņu personību.
Literatūrā ir atrodami norādījumi par biežāk sastopamajām kļūdām skolotāju, lektoru uzstāšanās gadījumā. Dažas no tām:
1. Dabiskas saskarsmes zaudēšana – par to liecina monotona balss, neizteiksmīgs, blāvs skatiens, kas nav vērsts klausītāju virzienā, sasaistītība, nepārliecinātība, izlikšanās. Tas rada informācijas uztveres barjeru, klausītājus īpaši atbaida augstprātīga un divkosīga atbilde. Runājot jāsaglabā labvēlība, atklātība, draudzīgums un tad skolotājs sajutīs, ka viņu pieņem un mīl.
2. Monologs dialoga vietā – pats runāju, pats klausos. Šajā gadījumā ir pilnīgi zudis kontakts ar klausītāju. Skolotājam jāprot ar klasi nevis runāt, bet sarunāties, to var panākt uzdodot jautājumus, atsaucoties uz konkrētajām atbildēm, salīdzinot savu viedokli ar iepriekšējo runātāju atziņām.
3. Trūkst laba iesākuma un beigu – galveno tēzi vajadzētu paredzēt sākumam vai nobeigumam, runāt uzticību izraisošā tonī, panākt uzmanību ar joka vai kāda trāpīga aforisma piesaukšanu. Nobeigumā varētu paslavēt skolēnus par klausīšanos, izteikt cerību, ka turpmāk sadarbība būs tikpat veiksmīga.
4. Valodas stila nepareiza izvēle – nelietot pārāk bieži specifiskus terminus. Runāt īsi skaidri, saprotami, precīzi, tēlaina.
5. Nepietiekams žestu un balss intonāciju izmantojums – padara runu vienmuļu.
6. Nesākt runu ar atvainošanos. „Man bija maz laika”, „Esmu slikti sagatavojies”, jo radīsies priekšstats, ka ļaunprātīgi izmantojam klausītāju laiku un uzmanību. Nevajadzētu skolotājam atklāti pateikt savas domas par aplūkojamo problēmu, skolotāja pārdzīvojumi un jūtas radīs atsaucību skolēnos.
Nepareiza vārdu un frāžu izruna – var izraisīt klausītājos antipātijas, nelietot frāzes par kuru izrunu nav īstas pārliecības.
Literatūrā ir atrodami norādījumi par biežāk sastopamajām kļūdām skolotāju, lektoru uzstāšanās gadījumā. Dažas no tām:
1. Dabiskas saskarsmes zaudēšana – par to liecina monotona balss, neizteiksmīgs, blāvs skatiens, kas nav vērsts klausītāju virzienā, sasaistītība, nepārliecinātība, izlikšanās. Tas rada informācijas uztveres barjeru, klausītājus īpaši atbaida augstprātīga un divkosīga atbilde. Runājot jāsaglabā labvēlība, atklātība, draudzīgums un tad skolotājs sajutīs, ka viņu pieņem un mīl.
2. Monologs dialoga vietā – pats runāju, pats klausos. Šajā gadījumā ir pilnīgi zudis kontakts ar klausītāju. Skolotājam jāprot ar klasi nevis runāt, bet sarunāties, to var panākt uzdodot jautājumus, atsaucoties uz konkrētajām atbildēm, salīdzinot savu viedokli ar iepriekšējo runātāju atziņām.
3. Trūkst laba iesākuma un beigu – galveno tēzi vajadzētu paredzēt sākumam vai nobeigumam, runāt uzticību izraisošā tonī, panākt uzmanību ar joka vai kāda trāpīga aforisma piesaukšanu. Nobeigumā varētu paslavēt skolēnus par klausīšanos, izteikt cerību, ka turpmāk sadarbība būs tikpat veiksmīga.
4. Valodas stila nepareiza izvēle – nelietot pārāk bieži specifiskus terminus. Runāt īsi skaidri, saprotami, precīzi, tēlaina.
5. Nepietiekams žestu un balss intonāciju izmantojums – padara runu vienmuļu.
6. Nesākt runu ar atvainošanos. „Man bija maz laika”, „Esmu slikti sagatavojies”, jo radīsies priekšstats, ka ļaunprātīgi izmantojam klausītāju laiku un uzmanību. Nevajadzētu skolotājam atklāti pateikt savas domas par aplūkojamo problēmu, skolotāja pārdzīvojumi un jūtas radīs atsaucību skolēnos.
Nepareiza vārdu un frāžu izruna – var izraisīt klausītājos antipātijas, nelietot frāzes par kuru izrunu nav īstas pārliecības.