| |
[31. Aug 2011|06:58] |
ir tādi rīti, kad pamostos pirms sešiem, ir tumšs un vairs nevaru aizmigt. es grozos, dīdos, raustu segu, cīnos ar spilveniem, cenšos iedarbināt asociācijas un kultivēt sevī mieru, mīlestību, bet viss paliek bez jebkāda rezultāta, jo ir atkal tas rīts, kad aizmigt vairs nevaru.
tad nu pieceļos. pagatavoju lielu glāzi ar kafiju, glāstu internetu ar kursoru un gaidu to brīdi, kad aiz mākoņu maliņas parādīsies Tā gaisma, kas tik agros rītos man liek jukt prātā no laimes un sajūsmas. nē, to gaismu nevar nofotogrāfēt, nē, to pat nevar uzfilmēt. viss, ko es varu darīt, ir sēdēt uz palodzes, skatīties uz to barona/ģertrūdes ielas krustojuma mājām, to aprisēm un izbaudīt tās piecas vai cik tur minūtes ar to īpašo gaismu, kas ir tikai no rītiem. |
|
|