| piektdienas etīde |
[11. Apr 2010|18:37] |
|
mēs stāvējām ārā pie mazās ģildes, pīpējām un viņš čomiski man teica 'bāc, ilze, savos divdesmitčetros gados jūtos tik sasaistīts, man tik daudz ko gribas izdarīt, bet vienkārši kaut kā raustos'. es izpūtu dūmus un teicu 'pagaidi, tev ir draudzene, darbs, māja.. ko tad tu vēlies? vispār jau tu neizskaties pēc tāda džeka, kas grib, lai draudzene mājās sagaida ar siltām kotletēm un kopīgu Panorāmas skatīšanos'. viņš sasmējās un teica, ka, jā, man esot taisnība, negribot viņš nekādas nopietnās attiecības, dies pasarg, laulības, bet gan ceļot, ballēties un vēl mazliet patrakot ar dāmām frontē. tomēr esot pārāk bailīgs, lai uzmestu visu pasākumu ('un vispār viņa neprot cept kotletes' viņš piemetināja). es pasmaidīju un teicu, ka diez vai būtu labi, ja viņš pēc desmit gadiem nāktu mājās pēc ballītes četros no rīta ar žēlīgu kucēn-skatienu, saburzītu krekla apkaklīti un vīrišķīgi paciestu sitienus ar slapju dvieli, kā arī histēriskas sievas žēlabas par neizdevušos vīrieti, dzīvi. viņš klusējot piekrita un mēs ievilkām pēdējos dūmus. |
|
|