| |
[1. Nov 2006|09:48] |
dažbrīd brīnos par to, kā es varu piecelties kaut vai pēc trīs vai divu stundu miega, ja vien zinu, ka tas priekš manis ir svarīgi un nozīmīgi.
šorīt cēlos sešos un braucu uz centru, lai aizvestu dokumentus, kurus netīšām biju atradusi uz ielas aizvakar. un īstenībā mani nesatrauca, ka man jāgaida divas ar pusi stundas līdz manām lekcijām. galvenais, ka cilvēks dabūja savus dokumentus.
un varbūt muļķe, bet nepaņēmu tos divdesmit latus, kurus man kā atlīdzību piedāvāja. jo tas taču no labās gribas manas un pietika ar to, ka cilvēks teica, ka rīkotos tieši tāpat, ja atrastu uz ielas kāda cita dokumentus
šorīt esmu labs cilvēks, kuram galvā visu laiku skan hospitāļu iela ar savu 'paspēlēsimies maazzliiieeet..' |
|
|