|
Kāds gan brīnums, ka, piecus gadus stumjot nezāli dziļāk zemē, tā pārtop par purvu.
Tikko atnākusi mājās dzirdu vilciena dārdoņu caur plānajām sienām. Atminos dienas, kad šis troksnis mani biedēja, jo šķita, tas nerimtīgā paātrinājumā dzenas man pakaļ. Varētu teikt, ka laiks, kas pagājis kopš bērnu dienām šajā mājā tiešām ir relatīvs, pārtapis par vienkāršu, racionālu skaitli, kas mainās līdz ar gaismu. Bet tagad trokšņa klātbūtne izgaist par ātru. Vilciens, kādreiz draudējis noiet no sliedēm, tagad vairs tikai maļ akmeņus, kam tas paskrien garām tieši desmit reizes dienā. Tagad mani biedē tas, cik tālu mežos dārdoņa aizbrauc pirms man tiek iespēja to notvert.
Kaut kas sataustāms, reāls.
Garastāvoklis:: Tepat blakus |