Es ienīstu rakstīt par kino. Man rīt no rīta ir prezentācija par Itālijas kino un neoreālismu, kā arī filmas "Velosipēdu zagļi" (1948) analīze. Es mocos. Man ļoti nepadodās analizēt kino. Tas ir briesmīgi. Es pilnīgi jūtu kā šāds uzdevums iedragā manu personību un novājina manu patību. Aprakstīt un kritizēt kino ir ļaunākais kas var būt. Nemaz neapskaužu Ditu Rietumu.