07:39 pmman vienu brīdi dzīvē bija posms, kad es nevarēju iedomāties, kā tas ir, kad viss ir labi. Tad beidzot manādzīvē iestājās baltā josla, bet mīnuss ir tāds, ka es vairāk nesaprotu kā tas ir, kad viss ir tik slikti. Cilvēkam, kurš man par kaut ko sūdzās, man gribas atbildēt: "tās ir muļķības! vai tiešām tev dzīvē vairāk nekā cita nav?"es arī esmu gājusi tam cauri, bet man vienmēr ir bijis, kam pievērsties. mācībām, sev, rakstīšanai. Rakstīšanas man visvairāk ir žēl, jo mani ieraksti nekad vairs nebūs tādi, kādi tie bija. Tas depresīvisms un vientulība kalpoja man kā iedvesma. Es vairāk neesmu depresīva, bet gan vairāk nervoza un bailīga. Toreiz man zināmā mērā bija vienlga, man viss bija apnicis un jebkuras pārmaiņas nāktu par labu - gribējās aizbēgt no visa un visiem. Visvairāk jau beigt būt tik tuvās attiecībās ar savu iekšējo pasauli. Gribējās būt paviršai pret savām jūtām un domām, neiedziļināties. Tagad viss ir labi. Satraucos tikai par to, ka ir pienākusi 12. klase un kas nu pēc tam notiksies. jāsaka, ka, ja valsī nebūtu krīzes, es būtu laimīga. beidzot. nē, es tam neticu. |