12:33pm:
Vakar 1cilv teica par ilgām pēc zudušā skaistuma. Tad sāku atsaukt atmiņā sevi,kad man bija un tad zuda. No cilvēka aiziet bija,nu ne gluži viegli,bet pieņēmu,ka viņš man ir miris,to tā uzskatu joprojām. Taču,kad atceros viegluma sajūtu,tad iesmeldzas,un tad man liekas,ka viņš man pietrūkst,taču atkal attopos,ka man savā egoismā pietrūkst viņa sniegtā mīlestība un mana zaudētā princesesība,kā karaliene,kurai žēl zaudētais tronis,jo man tak likās,ka lai nu kurš,bet viņš mani mīlēs mūžīgi,neskatoties uz to,ka sāku novirzīties no kursa,man pat likās,ka viņa pienākums ir darīt visu,lai nenovirzos,bet viņš to nedarīja,lai gan vienmēr bija deklarējis savu eņģelību. Laikam jau tās ir lietas,kas nesadzīst tomēr. Cilvēku var aprakt,bet sajūta par mīlestību nemirst,un tieši tālab negribu nocietināties,jo varbūt kādreiz atkal sāk mirdzēt
8:47pm:
muļķīgi, bet man citreiz gribas kā amēlijai - palīdzēt tiem cilvēkiem satikties, vai atkal satikties, ja redzu, ka tur ir savstarpēja ilgošanās, varbūt tā vienkārši ir empātija, ka iejūtos viņu ādā, un man ir sāpīgi, kad iedomājos, ja tā notiktu ar mani. jo man savā prātā liekas, ka cilvēkiem ir jāšķiras tad, kad ir iestājies apnikums, bet kamēr apnikuma nav, tikmēr nevajag aiziet katram uz savu pusi. ja vēl aizejot kāda no pusēm laimīga būtu, bet nē taču.
viņa čīkst, ka ilgojas, šis čīkst, ka aizmirst nevar, bet nesatiekas.
nē nu man jau vakar viens pastāstīja, kā tas ir, bet tik un tā - nepārliecina. jo ieplīsis nav saplīsis un var salīmēt.
jā, ja vien tiešām tās ir ilgas pēc cilvēka, nevis pēc tā - ak, kā viņš/viņa mani mīlēja.
nav manī nekā no psihologa, bet man reizēm liekas, ka es zinu, kā vajag būt.
tāpat kā zinu, ka man pašai vēl gadu vienai būt.