Es pat nezinu, kā man tagad būtu jājūtas. Par daudz kas dots tikai manās domās, par maz kas dots reāli. Es šonakt skatīšos uz savas istabas griestiem un neraudāšu. Sen neesmu raudājusi. Pārāk liela nesapraša, lai es spētu paraudāt. Apjukums un smeldzīga dūmaka ap manu galvu.Es gribētu stāvet pirms tā klupiena, kas man bija. Un es gribētu stāvēt pēc tā klupiena, kas man bija. Un izgriest visu slikto, kas bija starp to klupienu un pēcklupienu. Gluži kā kāds reiz teica. Nevar ar, bet nevar arī bez. Nevar justies labi, bet nevar justies arī slikti. Kas seko tālāk? Vienaldzīgi nevienaldzīgs klusums. Un. Pieradums. Es tak zināju ka tā ir. Es tak zināju.