Nezinu, kādēl mūsu prātus un jūtas tik ļoti ietekmē naktis.Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi, ka naktīs cilvēki jūtas visvientuļāk.Pārņem smagas domas, kas triecas cauri mūsu kauliem ar lielu spēku, kas visas emocijas sakāpina līdz bezcerības visaugtākajai pakāpei.Sirdij paliek smagi, visas vieglās prāta pūkas saplok un vairs nelido.iestājās ilgas un alkas pēc cilvēkiem, kas ir mūs sāpinājuši un noniecinājuši.Mutē uz mēles paša,paša gala sakrājas frāzes, pat teikumi, par kuriem mēs dienā nedomājam un pat nevēlamies domāt. Naktis ir tumšas. Tumsa ir melna.Melnā krāsa cilvēkiem asociējas ar tukšumu un NEKO. Tas ievelkas mūsos tā lēni un nemanāmi. Klusi pārņem mūsu domas. Un naids sāk pārvērsties par skumjām un neskaitāmām neskaidrībām. Piemēram, par to, cik daudz kas nav izteikt un pārrunāts, cik ļoti mēs jūtamies tukši.
Arī man tā vakar gadījās. Tumsa ir melnā maģija.Kā smags akmens, kas krīt virs mums.Tad mēs paši paliek par aukstām un trauslām kristāla vāzēm, kas vēlas, lai tās tiktu ieskandinātas dzidri un skaļi. Lai mūsos dobji neskanētu šaustīšanās un sevis žēlošana.Es vakar grībēju un ilgojos. Bet no rīta, kad pamodos, manī ieplūst diena un siltums. Un tad ir viena domā:"Cik es vakarnakt muļķīgi domāju un jutos."Bet Nāks nakts pēc nakts.Būs tādas vēl daudz.Un bez tām neizpalikt.