Man dažreiz šķiet, ka esmu plānošanas frīks. Man parasti ir vispārēja nojausma par to, ko gribu izdarīt turpmākajos 5os gados. Jo tālāk no šodienas, jo lielāka miglainuma pakāpe. Bet tik un tā, man šķiet, ka mana tieksme plānot un domāt n gājienus uz priekšu dažreiz kļūst pat patoloģiska. Bet kad man pieteikuma anketā ir tādi jautājumi kā "Kādi ir jūsu karjeras plāni pēc iespējamajām studijām mūsu universitātē?" un "Kā jūs plānojat palīdzēt sabiedrībai pēc studijām šeit?", mani pārņem sajūta, ka varbūt neplānoju gana tālu un gana smalki. Jo šādi jautājumi izklausās pēc tādiem, kas prasa ļoti konkrētas atbildes. Es zinu, ka tā nav, but still.
Man šķiet, ka studijas kādā ārzemju universitātē ir kā melnā cauruma virsma. Aiz tās parastie fizikas likumi kļūst bezmaz nederīgi. Tāpat studijas ārzemēs manuprāt ir tāds notikums, kas ļoti ievērojami izmaina tavas iespējas, uzskatus, kontaktus un visu pārējo. Tik ievērojami, ka kaut ko plānot vairāk par vispārējām aprisēm kļūst pilnīgi bezjēdzīgi.

Personal statement rakstīšana ir ievērojams izaicinājums. 500 vārdi, kuru (ne)vērtība ir 40 000Ls. Žēl, ka rakstīšana nekad nav bijusi stiprākā no manām pusēm.
Labā ziņa ir tā, ka šovakar beidzot atradu pareizo struktūru, visam, ko gribu pateikt. Vismaz pašam ir sajūta, ka struktūra ir pareiza.
Then again, like I said, I ain't the best writer in the block.

Comments

Oh mēn. Nekad neesmu rakstījusi neko TIK vērtīgu :O Kad viss būs beidzies, iedosi man ar' izlasīt, plīz!

March 2010

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   
Powered by Sviesta Ciba