Man internets neiet, bet shis notikums tomeer pelna cibas postu. Un rītdienas domas jau būs blāvākās, muskuļu sāpes mazākas (vai lielākas). Vienā vārdā - tas vairs nebūs tas. Tādēļ šis gabaliņš tapis uz notepad.
7dien izbraucam 8 cilvēku kompānijā uz tatriem, kur plānojam uzkāpt arī pāris virsotnēs. Tad nu mēs ar rolex domājām, ka mazajā laika sprīdītī starp manas sesijas visai veiksmīgajām beigām un braucienu derētu sevi kkā sagatavot 7 kāpienam. rolex vakar vakarā man pameta, ka plāno laist uz Rīgu ar riteņiem, vai es negribu pievienoties. Es biju par, tādēļ šorīt cēlos 6os un devos uz savu ārpilsētas rezidenci, lai izbrauktu kcik normālā laikā. Izbraucām 9.50 un laidām pa jau pierasto maršrutu līdz jūrai un tur pa visiem celiņiem cauri Jūrmalai uz Priedaini. Ceļš vedās visai ātri un nesāpīgi - nu labi, nosacīti, ap Asariem es sāku just savas ciskas. Bet tik un tā bravūras dēļ jau pa ceļam mums radās alternatīvs variants - izbraukt pagājušogad izplānot 100km maršrutu, kas pie Priedaines pārlec uz Liepājas šoseju un tad līdz Lielupes tiltam Tīreļos un no turienes atpakaļ uz mājām.
Jāsaka, ka tā bija visnotaļ drosmīga izvēle, pat ņemot vērā the usual us - garākais gabals, ko šogad biju nobraucis, bija 20km or so. Pie tam šim maršrutam bija vēl viena visai interesanta īpašība - atšķirībā no Jūrmalas-Rīgas maršruta, te nebija iespēja ik pēc pāris km ielekt vilcienā, kas aizvestu pie siltas/vēsas dušas, mammas gatavota ēdiena un mīkstas gultas. Tb, mirklī, kad mēs izlēmām braukt šo maršrutu, mums nebija atpakaļceļa. Tā kā bravūras rezerves vēl bija gana lielas ap izlemšanas vietu, izvēlējāmies garo maršrutu.
Cik pazīstamie ceļi slīdēja garām ātri, tik nepazīstamie - lēni. Tas kā reiz iekrita visperfektākajā dienvidus saulē, kādā pēdējā gada laikā bija nācies būt. Un tā bija šoseja, pa kuru ik pa brīdim pusmetra attālumā panesās garām fūres. Rolex gan šķietami tas viss neuztrauca, jo katru reizi pēc atpūtas izbraucām reizē, bet pamazām viņš kļuva aizvien mazāks un mazāks punktiņš man priekšā. Tad viņš apstājās, sagaidīja mani, atpūtāmies un cikls atkārtojās. Savukārt es ķēros pie palīglīdzekļa gribasspēka saglabāšanai - mobilo ar dziesmu izlasi. Lielākoties visas saldās un lēnās šķīru pāri.
Kad tikām līdz Tīreļiem, kas ap to brīdi bija vienīgais tilts pāri Lielupei 30km rādiusā, kkā šķita, ka ar visu laiku smeldzošajiem muskuļiem esmu tā kā apradis, un telefona atskaņotā Pink Floyd "Wish you were here" un Phillip Glass "Metamorphosis five" fonā radās tāda visnotaļ patīkama apātija. Tb, bija sasniegts tas noguruma līmenis, kur prāts no visām liekajām domām iztukšojas. Šī noskaņa gan ātri novalkājās, jo Kalnciema ceļa kalni un lejas nebija mani draugi. Saprotiet mani pareizi, lejas ir visnotaļ jaukas, jo pēkšņi tu pārvietojies pārsteidzoši ātri ar pārsteidzoši mazu piepūli. Bet pirms katras lejas parasti ir visai sāpīgs un ilgs augšup ceļš. Ceļa sākumā redzētā šilte "Jūrmala 39", bodīšu absolūtā neesamība un izsīkstošie pārtikas un ūdens krājumi (pēdējoreiz papildināti pirms kādiem 20km) mūs arī diez ko neiepriecināja.
Par laimi 39km acīmredzot bija skaitīti līdz Jūrmalas centram or smth, jo jau pēc 12km, kas gan nepagāja ļoti ātri, mēs bijām uz Kalnciema pagrieziena, kur jau bija skaidrs, ka līdz mājām vairs nav pārāk tālu, pie tam ceļš bija zināms un tādēļ šķietami ritēja ātrāk. Izmetām līkumu līdz Ķemeriem, kur pēdējo reizi papildinājām krājumus un devāmies pēdējā posmā līdz mājām. Atkal šoseja, atkal fūres un atkal lēnā nākamā km stabiņa gaidīšana. Smārdes pagrieziens un gandrīz mājas. Pēdējos 5km atsvaidzināja viens priekš kvekšķa liels suns, kas bija vaļā un pārmaiņas pēc nefanoja par riteņbraucējiem. Vispirms 30cm attālumā skrēja no Paula riteņa, par spīti tam, ka es biju tuvāk. Kad Pauls atrāvās no suņa, suns kā vadīta raķete pārslēdzās uz nākamo tuvāko mērķi. Aka man. Daudz nedomājot minu, cik spara. Pie cauras riepas par laimi netiku, bet spēju vien nobrīnīties, cik gan ātri spēju pabraukt vēl pēc 8h mīšanās, ja ir tiešām liela vajadzība. Ar šo atsvaidzinošo atgadījumu arī beidzās mūsu gatavošanās Tatriem.
Attālums: 99km
Laiks: 8.5h
Ātrums: 11.6km/h
Tā beidzot ir kritis 60km vienas dienas brauciena rekords, kas bija noturējies apbrīnojami ilgi.
7dien izbraucam 8 cilvēku kompānijā uz tatriem, kur plānojam uzkāpt arī pāris virsotnēs. Tad nu mēs ar rolex domājām, ka mazajā laika sprīdītī starp manas sesijas visai veiksmīgajām beigām un braucienu derētu sevi kkā sagatavot 7 kāpienam. rolex vakar vakarā man pameta, ka plāno laist uz Rīgu ar riteņiem, vai es negribu pievienoties. Es biju par, tādēļ šorīt cēlos 6os un devos uz savu ārpilsētas rezidenci, lai izbrauktu kcik normālā laikā. Izbraucām 9.50 un laidām pa jau pierasto maršrutu līdz jūrai un tur pa visiem celiņiem cauri Jūrmalai uz Priedaini. Ceļš vedās visai ātri un nesāpīgi - nu labi, nosacīti, ap Asariem es sāku just savas ciskas. Bet tik un tā bravūras dēļ jau pa ceļam mums radās alternatīvs variants - izbraukt pagājušogad izplānot 100km maršrutu, kas pie Priedaines pārlec uz Liepājas šoseju un tad līdz Lielupes tiltam Tīreļos un no turienes atpakaļ uz mājām.
Jāsaka, ka tā bija visnotaļ drosmīga izvēle, pat ņemot vērā the usual us - garākais gabals, ko šogad biju nobraucis, bija 20km or so. Pie tam šim maršrutam bija vēl viena visai interesanta īpašība - atšķirībā no Jūrmalas-Rīgas maršruta, te nebija iespēja ik pēc pāris km ielekt vilcienā, kas aizvestu pie siltas/vēsas dušas, mammas gatavota ēdiena un mīkstas gultas. Tb, mirklī, kad mēs izlēmām braukt šo maršrutu, mums nebija atpakaļceļa. Tā kā bravūras rezerves vēl bija gana lielas ap izlemšanas vietu, izvēlējāmies garo maršrutu.
Cik pazīstamie ceļi slīdēja garām ātri, tik nepazīstamie - lēni. Tas kā reiz iekrita visperfektākajā dienvidus saulē, kādā pēdējā gada laikā bija nācies būt. Un tā bija šoseja, pa kuru ik pa brīdim pusmetra attālumā panesās garām fūres. Rolex gan šķietami tas viss neuztrauca, jo katru reizi pēc atpūtas izbraucām reizē, bet pamazām viņš kļuva aizvien mazāks un mazāks punktiņš man priekšā. Tad viņš apstājās, sagaidīja mani, atpūtāmies un cikls atkārtojās. Savukārt es ķēros pie palīglīdzekļa gribasspēka saglabāšanai - mobilo ar dziesmu izlasi. Lielākoties visas saldās un lēnās šķīru pāri.
Kad tikām līdz Tīreļiem, kas ap to brīdi bija vienīgais tilts pāri Lielupei 30km rādiusā, kkā šķita, ka ar visu laiku smeldzošajiem muskuļiem esmu tā kā apradis, un telefona atskaņotā Pink Floyd "Wish you were here" un Phillip Glass "Metamorphosis five" fonā radās tāda visnotaļ patīkama apātija. Tb, bija sasniegts tas noguruma līmenis, kur prāts no visām liekajām domām iztukšojas. Šī noskaņa gan ātri novalkājās, jo Kalnciema ceļa kalni un lejas nebija mani draugi. Saprotiet mani pareizi, lejas ir visnotaļ jaukas, jo pēkšņi tu pārvietojies pārsteidzoši ātri ar pārsteidzoši mazu piepūli. Bet pirms katras lejas parasti ir visai sāpīgs un ilgs augšup ceļš. Ceļa sākumā redzētā šilte "Jūrmala 39", bodīšu absolūtā neesamība un izsīkstošie pārtikas un ūdens krājumi (pēdējoreiz papildināti pirms kādiem 20km) mūs arī diez ko neiepriecināja.
Par laimi 39km acīmredzot bija skaitīti līdz Jūrmalas centram or smth, jo jau pēc 12km, kas gan nepagāja ļoti ātri, mēs bijām uz Kalnciema pagrieziena, kur jau bija skaidrs, ka līdz mājām vairs nav pārāk tālu, pie tam ceļš bija zināms un tādēļ šķietami ritēja ātrāk. Izmetām līkumu līdz Ķemeriem, kur pēdējo reizi papildinājām krājumus un devāmies pēdējā posmā līdz mājām. Atkal šoseja, atkal fūres un atkal lēnā nākamā km stabiņa gaidīšana. Smārdes pagrieziens un gandrīz mājas. Pēdējos 5km atsvaidzināja viens priekš kvekšķa liels suns, kas bija vaļā un pārmaiņas pēc nefanoja par riteņbraucējiem. Vispirms 30cm attālumā skrēja no Paula riteņa, par spīti tam, ka es biju tuvāk. Kad Pauls atrāvās no suņa, suns kā vadīta raķete pārslēdzās uz nākamo tuvāko mērķi. Aka man. Daudz nedomājot minu, cik spara. Pie cauras riepas par laimi netiku, bet spēju vien nobrīnīties, cik gan ātri spēju pabraukt vēl pēc 8h mīšanās, ja ir tiešām liela vajadzība. Ar šo atsvaidzinošo atgadījumu arī beidzās mūsu gatavošanās Tatriem.
Attālums: 99km
Laiks: 8.5h
Ātrums: 11.6km/h
Tā beidzot ir kritis 60km vienas dienas brauciena rekords, kas bija noturējies apbrīnojami ilgi.
Comments