Esmu augstprātīgi iedomājies, ka neesmu izteikti ļaunatminīgs. Un tomēr ir lietas, ko es nepiedošu un neaizmirsīšu. Sevis pēc, mācības pēc, kā atgādinājumu par pasaules īpašību, ko es labprāt savā pasaules interpretācijā neiekļautu. Bet tā kā mēs spēlējamies visi vienā pasaules versijā, tad labāk likt sev atcerēties visu par šo pasauli.
Es, protams, saprotu, ka dažreiz netiek pateikta visa taisnība. Es saprotu, ka ir lietas, par kurām man nav nekādas daļas. Vai vismaz nevajadzētu būt. Es, protams, saprotu, ka vecai dumai večiņai nesaka, ka viņa mirst, bet aizved parkā pastaigāties. Bet es nevaru piedot divkosību un melus, kad ir runa ar un par mani, un gļēvulību vai arī naturālu stulbumu, kas nāk tiem līdzi. Gļēvulību pateikt acīs patiesību, tādēļ, ka tad es par viņiem domāšu sliktāk, tādēļ, ka tad, dies pas, viņiem būs jājūtas vainīgiem un jāapšauba savas rīcības pareizība. Kuram gan patīk apjukums savā pasaulē, kuram gan patīk domāt.
Varbūt kā motivators ir naturālais stulbums domājot, ka es varētu patiesību neizturēt. Vai es izskatos pēc piecgadīga?

There is no decency in this world.

Comments

un tikpat augstprātīgi ir iedomāties, ka nepiedosi. pēc 20 gadiem dziļā vienaldzība un varbūt vēl nicinājums, bet nepiedošana un neaizmiršana- tur nu ir par daudz enerģijas, lai tērētu par godu kādam ne savas cilts pārstāvim!
Vairums cilvēku tiek no manas puses apveltīti ar cieņu, tādēļ nicinājums ir pilnīgi pietiekamas izjūtas, lai es to sauktu par nepiedošanu.

March 2010

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   
Powered by Sviesta Ciba