Kontrole
Augstākais izaicinājums kontrolei ir kontroles zaudēšana. Tie, kuri sevi nekontrolē, ir kkādā mērā vāji un tie, kas sevi kontrolē, ir kkādā mērā stipri. Bet uz jautājumu, vai pati kontrole kontrolē šos stipros vai arī viņi tomēr kontrolē kontroli tiek atbildēts situācijā, kad ir jāizlemj par kontroles zaudēšanu. Uz mirkli nomest maskas, uzspļaut saviem principiem un ļaut kādam no augstākajiem grēkiem likt sev paskriet garām visām brīdinājuma zīmēm, iznesties cauri visiem likumu mūriem un lekt nezināmajā. Un tad atgūt kontroli.
Ne jau pilnīgā kontrolē slēpjas izcilība un dzīves garša, šīm abām lēdijām tīk robežas. Patiesas cieņas vērti ir tie cilvēki, kas smejoties rotaļājas uz kontroles robežām, ik pa laikam iekāpjot arī tai pusē, kur kontrole vairs nevalda. Labākie piloti ir tie, kas spēj lidmašīnu vadīt par matu no gaisa plūsmas pilnīgas atdalīšanās no spārna un kontroles katastrofālas zaudēšanas, tie autobraucēji, kas sānslīdē izņem līkumu, pirms tam īsti nezinot, vai izņems. Dažreiz neizņem. Bet vai gan kādreiz jelkas vairāk par mietpilsoņa dzīvi ir panākts bez riska?
Ne jau mūs, kas mierīgi stāv uz zemes, var saukt par gravitācijas karaļiem tikai tādēļ, ka mēs nesaļimstam tās spēka dēļ. Īstie karaļi ir gumijlēcēji, izpletņlēcēji, sērfotāji. Viņiem kā pokera spēlētājiem ir tikai daļēja kontrole pār notiekošo. Un vienīgais, kas viņiem atliek, ir ļauties situācijai un pasmaidīt, kad tiek zaudēta mums tik mīļā kontrole un dzīve met atkal izaicinājumu. Vai atgūsi kontroli?
Ne jau pilnīgā kontrolē slēpjas izcilība un dzīves garša, šīm abām lēdijām tīk robežas. Patiesas cieņas vērti ir tie cilvēki, kas smejoties rotaļājas uz kontroles robežām, ik pa laikam iekāpjot arī tai pusē, kur kontrole vairs nevalda. Labākie piloti ir tie, kas spēj lidmašīnu vadīt par matu no gaisa plūsmas pilnīgas atdalīšanās no spārna un kontroles katastrofālas zaudēšanas, tie autobraucēji, kas sānslīdē izņem līkumu, pirms tam īsti nezinot, vai izņems. Dažreiz neizņem. Bet vai gan kādreiz jelkas vairāk par mietpilsoņa dzīvi ir panākts bez riska?
Ne jau mūs, kas mierīgi stāv uz zemes, var saukt par gravitācijas karaļiem tikai tādēļ, ka mēs nesaļimstam tās spēka dēļ. Īstie karaļi ir gumijlēcēji, izpletņlēcēji, sērfotāji. Viņiem kā pokera spēlētājiem ir tikai daļēja kontrole pār notiekošo. Un vienīgais, kas viņiem atliek, ir ļauties situācijai un pasmaidīt, kad tiek zaudēta mums tik mīļā kontrole un dzīve met atkal izaicinājumu. Vai atgūsi kontroli?
Man liekas, ka Prusts, Bet madame
Neviens sevi pilnībā nekontrolē. Jautājums jau ir par to, ko mēs daram lielāko sava laika daļa. Tas, savukārt, ir vairāk atkarīgs no veida, kādā mēs esam izvēlējušies sevi pozicinoēt laiktelpas ierobežotībā. Izvēle starp plūšanu līdz ar straumi/savas mazās straumītes radīšana; ļaušanās svešai kontrolei/kontrolēt sevi nosacīti pašam. Man droši vien tīkamāks šķiet otrais ceļš, jo tādejādi ar iegribas palīdzību ir iespējams patvaļīgi kontroles jaukumus pārtraukt, lielāka skaistā mērķa vārdā. Neskatoties uz to, abām opcijām ir savi pievienojumi un atpakaļvilcēji.
Es domāju, ka visas izvēles, ko varam izdarīt "kontroles/nekontroles" jautājumā ir vairāk vai mazāk iluzoras, jo kamēr mūs nav pārņēmis vājprāts, pilnīga ne-kontrole nevar eksistēt. Man tuvāks ir dzenbudisma viedoklis - ka jātiecas būtu uz darbības un zemapziņas sinhronitāti, izslēdzot prāta jaukšanos un kontrole. Man šķiet, ka pat labākie no mūsu prātiem darbojās pārāk smagnēji un neprecīzi, lai būtu pielaižami pie visvērtīgākā, kas mums ir - mūsu jūtu dzīves.
Just like with enriched uranium in the reactor - remove the graphite rods and you get an a-bomb.