Reizi mūžā...
Šorīt pirmo reizi pamanīju, ka koki pie manas lauku stacijas jau ir gandrīz kaili... Jā, tā ir, ka steidzas prom pa tumsu un atgriežas mājās pa tumsu - sāc nepamanīt visparastākās lietas. Bet nāk decembris, nāk pirmais īstais sniegs... No vienas puses - baigi labi, viss kļūs balts un kailie, melnie koku stumbri uz pelēko debesu un pelēkās zemes fona vairs neuzdzīs depresiju. Bet no otras puses, es cenšos nokārtot autovadītāja tiesības, un dīvainā kārtā šis process noris labāk, ja bremzes strādā... bet tās tādas detaļas.
Reiz kāds cilvēks kādā tālā zemē man stāstīja, ka viņš tikai reizi dzīvē redzējis sniegu... Nē, ne sniegam, tas jau bija nosnidzis... kalnos, bet tik un tā neskaitāmi cilvēki savās mašīnās esot traukušies augšup, lai redzētu sniegu. Jā, mēs sniegu redzam katru gadu, brīžiem tas jau ir līdz kaklam (arī tiešā nozīmē), bet otrā pasaules malā cilvēki sniegu redz reizi mūžā.
Vieniem cik tik uziet, citiem reizi mūžā...
Reiz kāds cilvēks kādā tālā zemē man stāstīja, ka viņš tikai reizi dzīvē redzējis sniegu... Nē, ne sniegam, tas jau bija nosnidzis... kalnos, bet tik un tā neskaitāmi cilvēki savās mašīnās esot traukušies augšup, lai redzētu sniegu. Jā, mēs sniegu redzam katru gadu, brīžiem tas jau ir līdz kaklam (arī tiešā nozīmē), bet otrā pasaules malā cilvēki sniegu redz reizi mūžā.
Vieniem cik tik uziet, citiem reizi mūžā...
Vasarā ir īstas makoņskulptūras debesīs, nevis pelēks, homogēns blāķis.
Vasarā ūdenī ņirb visas saulrieta krāsas, nevis tās pašas pelēkās debesis.
Un to es zinu pilnīgi droši, ka daba rudenī ausi priecējošus mākslas darbus rada daudz, daudz retāk salīdzinājumā ar pavasari vai vasaru.
Visa mana mūžīgā cieņa dabai, bet VĒLĀ rudenī tās ģēnijs ir aizgājis atvaļinājumā.