| |
[Aug. 17th, 2007|07:21 pm] |
Dina skatās, manās acīs atradusi klausītāju, un ar to žestu, ar kuru velk sev ārā dveseli, kā ieķērušos skursteņa zondi, turot divos pirkstos, saka:
- kad Sauli glabāja, atnāca pēdējie, ko viņa tur būt gribējusi redzēt. viņa vēl dzīva esot.. viņa viņiem neko! neko nenozīmēja. pie zārka nenolija neviena asara, izņemot mūsu divu - nožēlojamo draudzeņu.. Tu paskaties mums - tu jau visu redzi, kādas mēs esam - mēs bijām vienīgie cilvēki, kam bija žēl, ka Saule aizgāja, viss, kas no viņas palika.. ne vīrs, ne dēls.. skolasbiedri? cilvēki, kam viņa gadu desmitiem nenozīmēja neko. studiju biedri? tikpat sveši. tak, priekš kam viņi nāk? būtu mēs divatā noraudājušas un miers. un tad jau arī loģiski beidzās. kad Taņa kā mauca tam vīram pa aci, turpat pie kapličas i asins pašķīda, ātrie, policija... |
|
|
