klik mī! - August 13th, 2007 [entries|archive|friends|userinfo]
virginia_bitch

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

August 13th, 2007

[Aug. 13th, 2007|12:03 am]
un ja nu tā notiks? kas tad būs? izplēnēs visi virtuālie plīvuri. nokūpēs. un slāņos nosēdīsies uz kosmosa grunts. palīgā! palīgā! es saukšu un kritīšu. es jau krītu. visi mēs krītam. šī būs tā augusta nakts, kurā kopā ar zvaigznēm nokritīs arī planēta Zeme. nokritīs turpat kur citas.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:05 am]
visi kodolraķešu lādiņi ir koncentrēti mana dārza lapenē.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:07 am]
palaikam nobīstos no visa tā, ko es zinu - ko tā prāta daļa, kas shēmās atrodas tieši aiz saprāta un saucas par neprātu, man pasak priekšā, bet tad atkal nomierinos. mazliet dabīga extrakta melhiora karotē. un ieritinos blakus.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:09 am]
nē. neieritinos. apstājos uz ceļiem un lūdzos. vienīgais veids, kā mūs apstādināt, ir mūs izrubīt. bet mēs sievietes esam dzīvīgākas. un ja Šrēdingers kaķa vietā tur ieliktu meiteni tai kastē, viņa varētu piečakarēt zinātnieku.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:12 am]
nelaikā iekrauj pa seju. nevietā pasaka "pizģec".
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:16 am]
es nezināju, kas tas ir, ko pirms tam meklēju acīs, kurās skatījos tā tuvu tuvu. tagad zinu.
sanāk, ka es neko neesmu melojusi.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:40 am]
mēs kaļam jaunu ētiku. vecā ir pilnīgā d.
link10 comments|post comment

[Aug. 13th, 2007|12:44 am]
tagad japānas vidienē izkūst arī mana melnā no keiptaunas. iztek jūrā kā avrējis melnais zelts baltās kleina apkašbiksēs.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:54 am]
kas tagad būs? melnā dāma mani čakarē? viņa melo un izliekas. es nezinu, ko viņa kolekcionē. esmu akli uzticējusies elektroniskiem signāliem. tūlīt būs izšķirošais metiens.
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|12:57 am]
viss normāli. melnā dāma izrādījās baltais eņģelis:

linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|03:57 am]
apstājos uz kores. visi mani radi ir kaut kur pazuduši. māja pilnīgi tukša. un arī iela. un paliek tumšs. man nav ne jausmas, kur ir visi tie padsmit radinieki, kas manā mājā parasti kņud. sajūta kā tokijā ar krūtīm pret mēmiem daudzstāvu namiem. tas viss protams ir simboliski. var izprast teicienu "visi nav mājās".
linkpost comment

[Aug. 13th, 2007|05:23 pm]
naktī no svētdienas uz pirmdienu ap 4.00, kad es jau biju atmetusi jebkādas cerības atkal ieraudzīt visus savus radiniekus, kas draudzīgi sakāpuši laivā bija devušies nenosakāmā virzienā 5-dien pēcpusdienā.. kad es apjautu to tukšuma sajūtu, kura pārņem, kad tev uz nedēļu iedod radiniekus un pēctam viņus atņem. sajūta kā tā, kad tevi noliek gulēt un pēc minūtes izmet uz ielas. vienvārdsakot, tā pati, pie kuras it kā jau esmu pieradusi pēdējo gadu laikā, ka saime man eksistē tikai atmiņās. samierinājusies ar likteni, nolikusies gulēt pie atvērta loga, klausoties kā vientuļi sēru vijolīti spēlē sienāzis, mēģinot saskaitīt, cik tieši radinieku esmu pazaudējusi - ar domu sākt raudāt rīt, tai mirklī manu laišanos miegā kā ar nazi pārcirta sapuvis ābols, kas tika iemests pa atvērto otrā stāva logu virs manas gultas. pamatīga dauzīšanās pa durvīm, aurošana un līksma dziedāšana.
nokāpu lejā samiegojusies, attaisīju durvis un tad atlika tikai skaitīt visus, kas tur ievēlās kā pa podiumu, apņemti ar aļģu, kūpinājumu, alus un sviedru oreolu, manā miera ostā piestāja: zviedzoša tante ar kuplām krūtīm, plasmasas maisiņiem rokās un sirmu matu ērkuli, viņas meita ar mūžīgi izbiedētu skatienu un maziem vampīra zobiņiem, šīs meitas vīrs ar melniem matiem līdz vidum - notetovējies un nosmērējies līdz zobiem, vaimanādama un pukstēdama, ievēlās arī mana māte, teikdama, ka nekad! nekad! dzīvē vairs nekāpšot ar idiotiem uz viena klāja, kruīza autors - mātes civilvīrs - ar vienu mākslīgu aci, saulē izcepinātu seju, atrautu kreklu sisdams pie krūts dūres ar daļēji atrautiem pirkstiem un jautri svipodams, bariņš izmocītu, zaļu bērnu, kas bija nesami, bet tomēr tika vilkti uz pašu kājelēm, brālis, kurš vienmēr ienākot pa durvīm stiepj roku sveicienam kā jau darījumu cilvēks, abas viņa krāšņās sievas - viena blonda, otra tumšmate, daži pusaudži - arī zaļganām sejām, laikam no neēšanas un pa kluso aiz stūra uzvilkta dūma.. un tā tālāk.
viņi saspiedās visi mazajā virtuvītē, kas principā nav domāta vairāk par 3 cilvēkiem. vilka laukā jūras veltes, apsaukāja mani par skopuli, kas slēpj šņabi zem pūra, grieza kūpinājumus un gurķus, mazgāja mutes un kājas visās iespējamās ūdenstiplnēs, grabināja katlus, trenkāja kaķi, skaļi irgojās.. vienvārdsakot, es varēju tikai celt acis uz debesīm un atkal vērsties pie Dieva: sak, paldies, ka uzklausi manas lūgšanas, turklāt piemet vēl klāt savu neizsīkstošo ironiju..
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | August 13th, 2007 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]