|
Sep. 2nd, 2009|07:04 pm |
|
Vakarnakt, kad, strīpiņā sastājušies un muguras pret sienu atbalstījuši, laiski smēķējot noraudzījāmies skaļajā zvērudārzā, kas kaldzināja, čīkstēja un bļāva, meita izteicās, ka man esot jāsamācās vācu valoda, lai tad varētu glīši izņirgāties šajā mēlē un tēlot, ka mēs neesam tie, kas esam. Uz to viedi atbildēju, ka viņi trīs jau var runāt, es varu atbildīgākajos brīžos atbilstoši šūpot galvu un piebilst "Ja, doch, auch und genau!" |
|