| ll |
Dec. 15th, 2008|03:54 pm |
nē, nē, nē, romantika jau neslēpjas tajā roku bučošanā, mētelīšu stiepšanā un rociņas padošanā, pat ne restorānos iešanā un vīna glāzēs nē.
Romantika ir tad, kad pēc pāris stundām autobusā izkāpj pie tankštelles, autobuss aizbrauc un paliek vien tumsa un pilnmēnesī vizuļojošs ceļs pa kuru iet. un ir zināms, ka trīs kilometru attālumā, kurus jāveic salam kniebjot vaigos, ar nosalušu degunu elpojot svaigo gaisu, ik pa laikam trallinot vai nīgri velkot somu pa zemi, kamēr apkārt ir klusums un tikai pa malām kaut kur spīd gaismas un rej suņi, ir durvis, kuru priekšā gozējas šņācējkaķi un aiz kurām nemierīgi dīdās pārlaimīgs suns, ir siltas zeķes, izkurinātas krāsnis un zupiņa uz plīts. tā, lūk, ir romantika.
un vislabāk patīk kā tagad, kad neviena nav mājās un var mierīgi stūķēt šķūnītī malku un pēc tam izmest riņķi ap saimniecību, izcilāt visas līdzņemamās zaptes un kompotus klētī un pa kūts logiem kacināt zirgus. |
|