Grieķija šodien pievienojās valstīm, ko esmu redzējis.

Vienkārši sēžu uz tiltiņa un skatos uz Angliju.

Šonakt sardze kopā ar vaļiem, kas skaļi pūš un kā milzīga ēna nakts tumsā slīd gar kuģa bortiem.

Šīs vientuļās naktis starp mani un zvaigznēm.

Turpinu priecāties par to, cik dumpinieciski aizvakar iztrūkušo bikšu pogu iešuvu ar dzeltenu diegu. Līdzīgi kā toreiz, kad rāciju pie griestiem piestiprinājām ar dzelteno, nevis melno savilcēju.
Kas būs tālāk - sarkanas kurpju šņores???

Atkal gribas nodzīt matus.

Viņš pieaug ļoti lēnām.

Es atkal spēju klausīties Rūsu!
Un dažreiz man atkal gribas nodzīt matus un gremdēties atmiņās.

Šoreiz ir tāda sajūta, it kā nemaz nebūtu bijis mājās. Nevis tā, ka viss šķiet pazīstams un zināms, bet tieši, ka nebūtu bijis prom.

Tāds Tribes of the City un Pearl Jam vilnis.
Tāds smeldzīgs.

Gulēt biju aizgājis vēlu. Lasīju grāmatu.
Bija sapnis par to, ka Elīnai esmu apsolījis aizskriet līdz Panamas kanālam. Mēs pat nerunājām. Es to itkā sapratu un viņa vienkārši nenoliedza. Iespējams, tas ir to okeāna airētāju ietekmē. Viņa sēdēja milzīgā džipā un blakus kaut kāds tēls. Ne īsti vīrietis, ne čalis, bet skaidrs, ka viņai nederēja un noteikti bija arī pilnīgākais stulbenis. Viņa to zināja. Man tas bija skaidrs no viņas neērtā smaida. Tāda, kad tu esi izdarījis kaut ko stulbu, pats to saproti un citu priekšā nedaudz neerti. Vai arī daudz.
Bet tad pa dienu es domāju - kas viņš dumjš ir, ka uz Panamas kanālu būtu jāskrien.
Bet tās dienas, nu tā - lēnām, lēnām iet uz priekšu.
Un vēl es domāju par Jukolu, Jukonu un ceļošanu. Par paradidliem un klavierspēli.

Jūtos kā filmā un no prieka skaļi smejos ķiverē. Spoguļos paliek tikai divas zilu dūmu strīpas bezvēja dienā. Liekot roku uz bākas saku paldies par prieku, ko man dod.
To nevar izstāstīt, to nevar izsmaidīt.

Tas bija tāds atmiņā paliekošs moments, kad helikoptera salonā visi jau bija piesprādzejušies, tūlīt jau jāceļas gaisā, taču pēkšņi, visiem pa vidu no nekurienes parādās odiņš. Dzirdēt viņu nevar, jo ir skaļš pat caur austiņām. Bet redz viņu visi. Neviens neatgaiņājas, taču ar neuzkrītošu, bet noteiktu skatienu to pavada katrs. Itkā nekas nenotiek, un tomēr kaut kas ir.
Šeit tomēr ir Āfrika.

Vēlējos tikt uz tāda klāja, kuru pastāvīgi šūpo un pāri skalojas ūdens.
Tiku uz tāda klāja, kurš pastāvīgi šūpojas un pāri skalojas ūdens.

Kad šūpojas, tad visu laiku ir tada sajūta, ka tulīt, tulīt aizmigs.
Un tad pienāk rīts, bet tā sajūta vēl nav pārgājusi.

Šeit valdošais ir ērtības noteikums.
Viss pārējais ir pakārtots.

Gribeju baigi uzrakstit.
Nevar. Nesanāk.
Vienigi tresa paliga izmezgitie pirksti gan paliks atmina uz ilgu.
Man dazi zilumi un nobrazumi, kapteinim sagriezta kaja, vecakajam paligam sap delnas.
Luk jums sturmanu darbs uz tiltina.
Jūrā bija viļņi.

Sēžu kajītē, dzeru pavecu, bet tomēr vēl derīguma termiņa ietvaros Leffi.
Vakar bija plānots mainīt kapteiņa vecāko palīgu. Jo šis tā isti netika galā ar tanku mazgāšanu un laikam jau arī iepriekš bija kaut ko savārījis, par ko es neko nezinu. Tā teikt, nekompetence spiedās jau tik tālu laukā, ka īpašnieki jau vairs nevarēja izturēt, un arī sākās nelieli kavējumi kuģa plānotajā grafikā. Nu ierūsē cilvēki uz vecumu, neko nepadarīsi.
Tad nu vakar naktī svinīgi ierodās šajā kompānijā vēl nestrādājis vecākāis kapteiņa palīgs, kuru vilina milzīgās izaugsmes iespējas, amata prestižs un alga (tiesa gan par kadiem 3 tūkstošiem dolāru mazāka kā nekompetentajam palīgam). Laikam jau visas nākotnes perspektīvas cilvēkam tik ļoti apreibināja galvu, ka ierodoties uz kuģa, nācās visu laiku gulēt kajītē, un nevarēja īsti pārņemt lietas. Nu, itkā jau nekas, jo viņam līdzi ieradās savas lietas pārzinātājs, viens no kompānijā jau ilgi un sekmīgi strādājošiem vecākajiem palīgiem. Bija plānots, ka tas apmācis jauno. Bet, kā nu gadījās, kā ne, uz kuģa tobrīd atradās arī kuģa īpašnieks, kurš tad nu lielāko dienas daļu nogaidījies, kad satiks jauno vecāko palīgu nenoturējās un lūdza viņu ierasties pie kapteiņa. Tā īsti viņi nesapratās. Nez, vai tas bija dēļ tām 1,8 promilēm vai ne tik izcilajām angļu valodas zināšanām. Bet nu es piedzīvoju cilvēka īsāko nodarbināšanu uz kuģa. Atbrauca, pagulēja, izdzēra glāzi ūdens, tika iesēdināts taksī un atpakaļ pie mātes Krievijas krūts.
Papildus ironija ir tā, ka viņa bagāža bija aizķērusies lidostā un tā arī uz kuģi netika atvesta.

St.Malo
Pumpejam fosforskabi ar atrumu 270 m3/h un pa radio skan Edith Piaf, kuru nomaina Joe Dassin.

Pārdodu rumaku.
baigi smagi.