Gulēt biju aizgājis vēlu. Lasīju grāmatu.
Bija sapnis par to, ka Elīnai esmu apsolījis aizskriet līdz Panamas kanālam. Mēs pat nerunājām. Es to itkā sapratu un viņa vienkārši nenoliedza. Iespējams, tas ir to okeāna airētāju ietekmē. Viņa sēdēja milzīgā džipā un blakus kaut kāds tēls. Ne īsti vīrietis, ne čalis, bet skaidrs, ka viņai nederēja un noteikti bija arī pilnīgākais stulbenis. Viņa to zināja. Man tas bija skaidrs no viņas neērtā smaida. Tāda, kad tu esi izdarījis kaut ko stulbu, pats to saproti un citu priekšā nedaudz neerti. Vai arī daudz.
Bet tad pa dienu es domāju - kas viņš dumjš ir, ka uz Panamas kanālu būtu jāskrien.
Bet tās dienas, nu tā - lēnām, lēnām iet uz priekšu.
Un vēl es domāju par Jukolu, Jukonu un ceļošanu. Par paradidliem un klavierspēli.