Nevienu grāmatu vēl nebiju izlasījis ātrāk. Kad saņēmu Jevgēņija Griškoveca "Krekls" ar to kop\a nāca piebilde, ka vīriešiem tā patīkot. Nezinu vai tā bija taisnība, vai arī ieganst iešķiebt man grāmatu, bet visā grāmatā īste neatradu neko, kas īpaši vīriešiem tur varētu patikt. Var jau būt, ka vīriešus varētu saistīt šīs mūžīgās sevis uzlabošanas un sakārtošanas alkas.Bet būtībā grāmata ir par vienu dienu cilvēka dzīvē. Iemīlējušās vīrieša dienā. Varonim galvā putra, kuru viņš brīžam mēgina sakārtot. Man arī pēc grāmatas galvā palika putra.
Bet bij arī dažas pērles, kā piemēram viņu pašizdomātā Hemingveju spēle. Sevišķi spēlēs baigas man iepatikās. Tik tīras, tik nesamaitātas.
"Jāzisauc vai jānoķer taksis, jāiesēdina viņas vai viņa, pēdējo reizi ļoti tuvu jāieskatās acīs... Un jāpaliek... Vislabāk, ja līst naksnīgs lietus vai snieg. No aibraucošās mašīnas jābūt saskatāmiem diviem, nekustīgiem Ernestu siluetiem. Jāstāv nekustīgi un jāskatās nopakaļ. Ilgi!!!
Bet tām, kas aiztraucas taksī, jāsaglabā tāda kā nerealizējušos iespēju sajūta un jādomā: "Lūk, izrādās, ka mēdz būt! Lūk, izrādās,ka mēdz būt... vīrieši." Viņām jābrauc mājup taksometra aizmugurējā sēdeklī un... jāsmaida.
Bet abi Ernesti pēc tā visa nedrīkst teikt: "Yesss!" - nedrīkst uzvaroši paspiest viens otram roku. Viņiem lēni un skumji jādodas savās gaitās, domājot: "Lūk, kādas mēdz būt...""

Spēlei bija uzstādīti arī daži interesanti noteikumi. Starp kuriem bija arī tāds, ka mainīšnās ar telefona numuriem ir aizliegta.

Sadabūju es savus pasūtītos cigārus no Meksikas. Bet tik vien kā no Meksikas vesti. Īstenībā tie ir Kubas cigāri. Un, ja tic teiktajam, tad diezgan glauni. Man jau prasījās tikai tādus parastos, kā es iju nopircis no tirgotājā. Vietējos, ar tās pilsētas, tās vietas garšu un būtību. Bet nekas, šie arī tīri labi patīk. Nedaudz ņiprāki tikai. un ccena, ja var ticēt teiktajam, ir sešreiz lielāka. Divus jau nolaidu tajā vakarā, kad gribējās izvēdināt galvu. Viņi dikti labi iet kopā ar kafijas krūzi un spriedelēšanu par dzīvi, sevi un pārējiem kopā ar sen neredzētiem draugiem. Domāju pat, ka varētu atteikties šodien no visiem randiņiem un ar kādu čomu tērzējot nokūpināt pa kādu. Bet žēl jau viņus visus tā uzreiz izkūpināt. Bet pārāk ilgi jau turēt ar nevar, izkalst un paliek kā salmi. Tad jau redzēs kā sanāks. Varbūt ņemšu tomēr tos, kuri vesti no Barbadosas.

Uztraukums. Tāda smalka lieta. Itkā dzīvo mierīgi un tomēr domā par to. Viņš, piemēram, sevi noskaņo uz nevēlamāko iznākuma variantu. Tā teikt, morāli jau gatavo sevi tam. Bet mazā cerība uz labo iznākumu, protams, ir. Tāda kā tāds smalks zirnekļa pavediens. Un vislabākā sajūta ir tad, kad tas smalkais pavediens uzvar. Tā pavisam niecīgā cerība pārvēršas par spilgtu gaismu, kas visu apspīd. Kā tāds prieka sprādziens! Un tajā brīdī šķiet, ka dzīve atkal var sākties! Kā tagad.
Bet Viņš pagaidīs vēl. Viņš jau cilvēkiem tic, bet ar prieka sprādzienu vēl pagaidīs. Pagaidīs, neskatoties uz to, ka viņam saka: "Par to vari neuztraukties"