Klausos The Joy Formidable - The Everchanging Spectrum of a Lie un ļauju smeldzei sevi pārņemt.
Domājot par zudušajiem ideāliem un neslāpējamo cīņas garu par tiem cīnoties. Par viņu, kas dodas prom, par sevi, kas paliek. Par to, ka otrā pusē vienmēr ir labāk. Par smeldzi, kas iemetas, kad sajūta, ka pietrūkst kāds.
Par to, ka esot vienam smeldze ir vienam. Ja kādam ieminies, ka gribās būt vienam, tad sāpe ir otram un tas mani vienmēr ir atturējis.
Un tad, kad esmu gatavs ļauties, viņai laiks doties. Un būt atpakaļ vēlāk, taču kas zin, kas būs vēlāk. Dvēseles būs, tās nezūd. Bet vai būs sajūtas. Vai būs smaids, vai būs apskāvieni, vai būs skatīšanās pāri aizsalušam ezeram.