šodien piezvanīju apsveikt dzimšanas dienā un vārda dienā savu pavisam agro jaunības dienu brūti. Viņa man paziņoja, ka precās! Tas man bija kā ar mietu pa galvu!
Viņa teica:
- ko Tu dari ceturtdien? varbūt gribi atnākt uz kāzām? Es precos!
Tātad, saņēmu ielūgumu uz kāzām tikai tā - by the way! Domāju, ka neiešu uz šīm kāzām. Tikai dēļ attieksmes "ja jau reiz viņš mani apsveica dz.d., tad jau var ielūgt uz savām kāzām. citādi jau nebūtu lūgusi".
Tagad, kad pārdomāju šo sarunu, saprotu, ka pat neapsveicu viņu! Sanāca tikai, ka izteicu savu sarūgtinājumu. Man vienmēr ir sarūgtinājums, kad kāda man pazīstama dāma iziet pie vīra. Es to izjūtu kā tādu zaudējumu, un visu neprecēto puišu vārdā man ir rūgtums sirdī. Rūgtums, par tādu kā neizmantoto iespēju, kaut arī pats nekad pat nebutu mēģinājis to izmantot.

Sestdien gan iešu uz kāzām. Par ielūgumu uz tām biju ļooooooti pārsteigts un savu pārsteigumu neslēpu. Bet tur saņēmu arī smalku pasklaidrojumu par viņu lēmumu mani ielūgt. īsumā tas bija - Tu esi labs cilvēks. Bija posms, kad šo īpašību man piedēvēja gandrīz ik uz stūra.