| Laika nozīme gliemeža dzīvē |
13. Feb 2011|22:50 |
|
Laikam ritot cilvēks paliek vecāks un tā nu sagadījās, ka 11. februārī mans bioliģiskais pulkstenis teica: "bļe, vecs paliec, ne?" un izjutu pienākumu izveidot kādu pasākumu priekš saviem draugiem - sivēniem (no tēva iedzimts, ka viesiem pēdējo maizes riku vajag atdot un vispār jābūt ļoti viesmīlīgam). 10. februāris tika pavadīts studentu korporācijas viesu vakarā. Sākumā bija padomā tur pavadīt kādu pusotru stundu, lai varētu kārtīgi sagatavoties uz ballīti, bet pēc akadēmiskās runas - Svārstības, Līdzsvars un roku higēna, es sapratu - ir jāpaliek ilgāk - šis noderēs. Tā vakars ievilkās līdz kādiem 1 naktī, kad sapratu, ka ir jāmūk projām, lai nākošajā dienā nebūtu spiests iet 21:00 vakarā gulēt. Atbraucot mājās steidzīgi sociālajos portālos tika nomainīts savs dzimšanas dienas datums uz vienu dienu atpakaļ, lai nenāk kaut kādas sūdu apsveikumu vēstules (kaut kādi 10 lohi jau paspēja atsūtīt pilnīgus sūdus, sākot ar summināts un beidzot, lai tev viss dzīvē izdodas utt.), šo triku es izdzirdēju no brālēna - dzīvot esot vieglāk, kad visādi pidari tirgus džemperos neuzmācoties ar savu lieko sabiedrību. Lai nu kā, no rīta pieceļoties, sapratu, ka māte daba izdomājusi mani arī apsveikt ar vienu gana baltu dieniņu. Klusi lamājoties par jauko sniegu sāku aizdomāties, ka visa iepriekšējās nedēļas plānošanā ir velti darīta (es vienmēr meloju, ka man nepatīk plānot, jo es esot abstrakta dvēsele, kurai viss sastāv no vienas garas improvizācijas, tb, lai nebūtu jāuzņemas kaut kādi lieki pienākumi). Paredzēts bija ap kādiem pus11 būt ārpus Rīga zīmes, bet plkst. 13:00 staigājot pa Alfu un drūmi vērojot pulksteni sāku saprast, ka laikam šodien neies gan pēc plāna viss. Tad ejot pakaļ lavašam gāju blakus zupām (tur kur tās visas ēstuves) un skatos - Vītols (viņš zupās strādā) pilnīgi pohains ar tukšu skatienu veras kaut kur ārā pa durvīm. Es teorētiski neesmu ļauns, bet ar pilnu seju ar smaidu eju klāt vaicāt, kā tad vakardien tos mīlestības svētkus esot svinējis. Tā mazliet pārmijām dažus vārdus un sapratu, ka viss process ir smagi iekavēts un jādodas uz Koknesi kārtot viss. Tā ierodoties Koknesē pēc 14:00 sapratu, ka ir steidzami jākurina pirtiņu, lai tur iekšā šņabis nesasalst (ēka vienmēr izceļas ar faktu, ka tur iekšā ir aukstāks par pāris grādiem nekā ārā), izmetu visus pasažierus ārā un braucu uz turieni. Ceļš it kā bija tīrīts - tādējādi parasti tiek sniegs piestumts priekšā sāna ceļiem, bet es steigā iedomājos, ka varētu ar ieskrējienu tikt pāri tam sniega valnim. Tā nu pēc stundas izrokot savu mašīnu saprotu, ka vēl jāiztīra ceļš - tad, kad jau liekas, ka neko nepaspēšu, redzu kā piebrauc zils traktors no kura, kā īsts Mičš Bukanons (no laivas) izlec ārā vectētiņš, sak, iztīrīs ceļu. Nu jau sāka parādīties maza cerība, ka tomēr viss vēl nav norakstīts. +/- iekurinu un satīru pirtiņu un sāku lasīt īsziņās, kur cilvēki sūta iemeslus kāpēc nebūs. Pie sevis nodomāju, ka zaibitās pandas visi ir, ka man vispār ko tādu sūtu - visiem sen jau esmu pateicis, ka es neraudāšu, ja kāds dēļ kāda nopietna iemesla neieradīsies. Tā atklājot pasākumu vēl smuki salieku svastiku no šņabja (vēlme pēc kaut kā eksotiskāka tika apmierināta dabūjot no mazā Pičā Baltkrievijas kontrabandas šņabi - it kā ir labāka sajūta dzerot un apzinoties, ka tu par šito neesi samaksājis valstij. Lai nu kā apzinoties kādi mani draugi ir alkoholiķi, tad sapratu, ka ar to litrāžu būs par maz un ieskrēju vēl Spirit and wines bodītē apslāpēt savas bailes, ka varētu pietrūkt un paņēmu vēl pāris litrus šķidrās vakariņas) pudelēm (ja nu ierodas kāds žīds) un vakars iesākās.Tika nodejota bezmazvai dzimšanas dienas himna YMCA un tika novērots kā cilvēku kristāliskā domāšana saduļķojas, un visi uz danču plača sāk palikt pārāk tuvi, nekā tas būtu vēlams pieaugušu cilvēku sabiedrībā (virsraksts?). Tad ar ļoti efektīgām metodēm (kava) tika iznīcināts viss alkohols un no rīta pieceļoties, tika saprasts, ka vakardiena bija par traku. Tad nopērkot veikalā vienu litru kviešu sulas sākās lēna atkopšanās - Vandamit! (atrodam no rīta pašu netīrāko trauku, salejam visu atlikušo iekšā un aidā - dzeram), tādējādi tika pavadīts/izdzēsts no kalendārā gada 12. februāris. 13. februāris tika pavadīts ar ģimeni pie pusdienu galda. Tās divas dienas laikam lika ņemt vērā savas aknas un tāpēc kafija garšoja vairāk nekā parasti un atlika tik vien spēka kā barot mopsi ar napaleona kūku. Tad vēl 2h kvarteta mēģinājums (uz orķestri sapratu, ka nav vērts iet) un vieglais ceļš uz Rīgu.
Kāpēc tas viss? Tāpēc, ka es sapratu, ka mūsu sabiedrība ir slima un ka nevajag, kā loham palikt malā, bet gan lekt tajā visā iekšā un gūt sev kādu labumu no tā. Nekautrējoties. |
|