| Domāšanas pauze |
9. Jan 2011|19:17 |
Vakar Irēnu izdzenāju pa Kokneses ziemeļu sniegiem, žēl tik, ka bildes nav labas (apstākļi un neprofesionālisms, jo Irēna bija gana smuka todien). Nu, man vismaz pašam ne visai. Pats arī drusku dabūju brist (Irēnas ciešanas bija otrajā plānā). Tāpēc nācās vakarā veikt neatliekamo ārstēšanos. Kā pa reizei Dagoram bija vārda diena.
Nu, bļe, kur var dzert tik traki kā lopi pēc ganībām?
Grūti būtu aprakstīt visas stulbības, kas tika darītas, bet nu izmīlējām sniegu kārtīgi. Padzērāmies arī, laikam. Beigās jau biju tādā ķirsī, ka ceļš līdz suņu kalnam ar maxima nopirktajām bērnu ragutiņām tika pavadīts ar periodisku gulēšanu kādā kupenā. Pat līdz tam nolāpītajam kalnam tā arī netikām. Tikām līdz parka kalnam, kur ne sūda neslīdēja, komentāros no malas, protams. Es biju pārāk aizņemts ar koku auru meklēšanu. Tas arī nesanāca. Laikam norāvos no ķēdes dēļ tiem kaimiņu pidariem. Bet pats pasākums man atgādināja, ka nekur citur tā neballējas kā Koknesē. Līvu dziesma par krodziņu būtu īstā. Tad nonākām pie nākošā rīta, kur es atveru acis un palūkojos pretim gultai novietotajam spogulim un skatos. Un mēģinu domāt. Atcerēties. Un nesanāk! Bet vismaz šoreiz skatījos ar matiem. Happy Face Komplektam piedevām dabūju vēl protokolu no zaļajiem draudziņiem celiņa maliņā. Par tādu stulbību, ka gribējās atsaukt, ka es tādus protokolus brokastojot nopelnu, nevis nopietnā vakara stundā.
Laikam neiet. Man. |
|