| Dzīvnieki man apkārt. |
[21. Jun 2011|20:38] |
| [ | Mūzika |
| | 65daysofstatic - Fix The Sky A Litte | ] |
Ņemot vērā, ka es esmu atpakaļ vecāku mājās, Koknesē, tad man nākas dalīt jumtu vēl ar diviem dzīvniekiem (pa lielam es arī esmu dzīvnieks, bet tikai apveltīts ar domāšanu). Viens, kā jau nopratāt ir mopsis - Nīče (Šakālis, Resnais, officiāli Imperators), otrs angoras kaķis - Mikiņš (Baltais, Mika II, officiāli Drošsirdīgais Cēzars). Viss būtu ļoti skaisti, ja viņiem nepiemistu daži kaitinoši sīkumi. Sāksim ar resnāko, respektīvi mopsi.
Tas, ka viņš ir resns ir tikai bonuss, tur nav ko piebilst, jo visi tievie mopši izskatās nekādi. Bet par mīnusiem. Viņš ir ļoti slinks, jo kad viņam noliek siera gabalu uz zemes, paiet kāds laiks, lai viņš saņemtos un aizietu viņam pakaļ (viņš pats parasti izkauc to), vai arī gaida, kad viņam pienesīs tuvāk sieru vai viņu pašu. Tālāk, viņš neatzīst suņu barību (Royal Canin vai kāda tur viņam ir), viņš principiāli ēd tikai to, ko ēd cilvēki. Neko citu. Turpinot par principialitāti - viņš darīs tikai to, ko viņš grib un ja viņš pakļaujas saimniekam, tad tas nozīmē tikai to, ka abu domas sakrīt. Saimnieks - cilvēks, kas dod visvairāk sieru (šajā gadījumā es viņa dvēseli esmu nopircis uz dažiem gadiem). Bail palikt vienam - tas nozīmē, lai kur tu ietu, viņš arī ies (vannas istaba, tualete, gulta, virtuve (tur it īpaši)), atskaitot vietas, kur viņam nepatīk iet - zemeņu laukā viņam bija slinkums iet iekšā un tāpēc viņš gaidīja mani (visu laiku vēroja, lai es nepazūdu. Kā arī lietus gadījumā ātri paslēpās zem nojumes un turpināja vērot no turienes, jo viņam nepatīk lieki samērcēties cilvēku dēļ (siera dēļ viņš vēl padomātu). Viņš uzskata, ka ir pelnījis suņu cepumu vien par to, ka ir izgājis ārā. Tātad ļoti egocentrisks. Sargsuns nekāds, jo viņš sāk riet no tā, ka man austiņās sāk skanēt mūzika, nevis ārā, kaut kādi mazie čigāni stāv pie durvīm (uz pazīstamajiem gan viņš rej). Noslēgumā viņš tikai tēlo stulbeni, kas ir jānes, kad viņš ir piekusis, bet patiesība ir ļoti gudrs, maita. Un māk to izmantot pateicoties savām žēlīgajām actiņām.
Tālāk - Mikiņš jeb jaunais Mikiņš, jo vecais diemžēl nolika pekas. Agrāk mums likās, ka vecais Mikiņš brīžiem ir nepaciešams, bet tad mēs iepazinām citus kaķus: sākot ar Mārtiņa ielas iemītniekiem - Bjanka un Miķelis, līdz pienāca kārta jaunajam Mikiņam. Mikiņš ir ne tikai iedomīgs, jo ir smuks, bet arī ļoti nepacietīgs un nepateicīgs. Ja viņam nedod gaļu, ko pats ēd, tad visticamāk viņš bezkaunīgi uzlīdīs uz galda un skatoties acīs tev ieskrāpēs rokās (mopša smilkstēšana nav tik sāpīga fiziski). Tālāk, ja viņam kaut kas nepatīk, tad viņš sāk skaļi ņaudēt kā mazs bērns (gribas ēst, gribas ārā, gribas tāpat paņaudēt). Tad viņš sāka vilkt mājās visādas maukas, kas viņam vēlāk maksāja vīrišķību. Kā arī viņš neļauj kārtīgi ielikt barību viņam bļodiņā, jo tajā brīdī atskārst, ka saimnieks ir pats labākais un visu laiku pieglaužas klāt, lai viņam ātrāk ieliek, protams, bāžot mēli jau iekšā paciņā (un pieglaušanās ir melīgi glaimi).
Kāpēc viņi ir tādi? Tāpēc, ka man nebija iespēja viņus izaudzināt. Māte un tēvs ir viņus izlutinājuši. Tagad Mikiņš zin, ka pats arī var dabūt pa muti, kad man ieskrāpē rokā vai kājā un iet pastaigāties pa svaigu gaisu konflikta gadījumā. Un Nīče jau automātiski zin, ka viņam mani ir jāizklaidē (jāapsēžas, jārej pēc komandas), lai dabūtu to nolāpīto siera gabalu. Man patīk haotiska kārtība, kad viss šķietami ir vietā man blakus esot, bet pasprūk pa savam, kad es neesmu šeit.
Pielikumā bilde ar žēlīgām acīm, kad es dodos projām.
Pērkamā dvēsele.
|
|
|