| Ritenis jeb bērnības atmiņas |
[27. Maijs 2011|23:42] |
| [ | Mūzika |
| | Sleepmakeswaves-One Day You Will Teach Me To Let Go My Fear | ] |
Pēdējā laikā visi ir kā aptrakuši ar zaļu dabu un veselīgu dzīves veidu, pat tik tāl, ka katrs lielās kāds viņam ir ritenis un bezmazvai rodas sajūta - ja tev nav ritenis, tu esi lohs. Lohs bez riteņa, ja precizējam. Tā nu aizsāksies mans stāsts. Stāsts par to, kā es iepazinu šo pārvietošanās līdzekli. Man varēja būt gadi kādi 3 vai 4. Tā bija iepazīšanās ar trīsriteni, es bērnību neatceros īsti krāsās, bet man tā liekas, ka tas bija gaiši zils. Atceros tik to, ka visi kaimiņu bērni, ieskaitot manu māsu un brāli rīkoja sacensības pagalmā - pirmais apkārt kvartālam (teorētiski apkārt mājām pa lielāko ielu, ko es tajā brīdī zināju jeb Daugavas-Sporta ielas riņķis. Precīzāk mēs ar brāli to nosaucām ar terminu - apkārt visam. Daudz tas nebija, bet tolaik, pietiekami) būs uzvarētājs. Es neatceros, kas vinnēja (pieņemu, ka kāds no lielajiem), bet atceros tik to, ka mans ritenis kā reiz bija salūzis uz pusēm un es ietiepīgi viņu nesu pie vectēva, lai sametina, jo es negribēju palikt zaudētājs bez cīņas. Tā nu man diemžēl nācās palikt skatītājos. Tas bija mans pirmais piedzīvojums ar to mašinēriju, bet ne pēdējais. Tad jau tālāk, kad es biju paaudzies vismaz līdz 1,2 metriem man tētis atļāva ņemt lielo melno riteni. Kam tas piederēja, to es gan neatceros, bet atceros gan, ka tas bija liels un ar štangu - tātad vīriešu. Varbūt manam vectēvam, jo es tēti nekad uz riteņa neesmu redzējis. Lai nu kā, tik garš es tomēr nebiju, cik gribēju un man nācās braukt sāniski, tb, ņemot vērā, ka štanga varēja atrasties mazliet zem maniem pleciem, tad es biju štangai vienā pusē. No malas gan jau, ka tas izskatījās ērmoti, bet mani tas neatturēja, varbūt otrādāk. Man tik ļoti patika braukāties, ka mani vecas tantes sāka baidīt, ka es izaugšot šķībs (jāatzīst, ka spēlējot saksafonu 10 gadus man ir mugurkaula defekts un patiešām esmu izaudzis mazliet šķībs, kaut gan es ļoti labi māku to noslēpt) un man ir jāpārstāj muļķoties ar tik lielu riteni. Bet u know, ritenis nav tas lētākais prieks un kādu laiciņu man vajadzēja pagaidīt, līdz es varēju dabūt savu riteni (modē vispār bija tie riteņi ar mazajām riepām un augsto sēdekli, kā viņus sauc? To gan es nezinu). Precīzāk - paaugties. Tā nu laikam ejot mēs kā dāvanu saņēmām riteni uz visiem, kuram bija (!) ātrumi. 9, ja nemaldos un ciemā tas bija viens no krutākajiem, jo bija šošejnieks. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka jau no mazotnes man bija simpatizējuši policisti un Zorro es vienmēr fanoju par to resno policistu, un mans elks bija viņš nevis A - komandas Smits (kaut gan smukulītis velns viņu zin kāds vārds frizūra man ļoti patika un bērnībā es centos dabūt sev tādu), tad man bija ieradums katru brīvo dienu stāvēt pie mājas un dalīt apkārt braucošajiem riteņiem sodus par ātrumu. Sodu laikam vajadzēja maksāt Donalda Daka naudā, jo citas man nederēja. Tā nu es kritu uz nerviem saviem kaimiņiem un citām dzīvajām dvēselēm. Bet laiks iet uz priekšu. Modē sāka nākt kalna riteņi, kas skaitījās krutāki par Betmenu pat. Nu, vismaz tāds ritenis bija krutāks par Betmena ūber jostu. Tad vienu dienu braucot līdzi vectēvam uz tirgu Madonā cēlos kādos 4 no rīta (iepriekšējo ierakstu par emocijām plkst. 4 no rīta pašlaik ignorēt) un palīdzēju iekraut puķes viņa mašīnā. Aizbraucām uz turieni, iekārtojāmies pašā krutākajā vietā, kas tur bija, jo mēs kā vienmēr bijām pirmie tirgū. Mēs pat gaidījām sētnieci, kas viņu atslēgs. Lai nu kā, tajā laikā es biju mazs, piemīlīgs un blonds puika ar zilām acīm, ko visas tantes sauca par blondo enģelīti un vectētiņš ar gudru domu mani līdzi paņēma, jo puķes mums pirka allegro tempā. Mani divas reizes pat sūtīja pēc bulciņām kā attalgojumu. Pat nopirka Warcraft III, kurš, sūds negāja uz mana vecā kompja, jo bija pārāk prasīgs, bet diska iegūšana vien jau bija tā vērta (protams, ņemot vērā, ka tā disku bodīte bija iespiesta starp divām normālajām būdiņām gatavībā jebkurā brīdī mukt, nebija legāls). Lai nu kā, ņemot vērā, ka tajā dienā mums gāja uz urrā, jo dienas vidū vyss jau bija izpirkts, mani sagaidīja lielākais attalgojums - kalnu ritenis. Un ne parasts - šim bija 21 ātrumi, violets un ar to rāmi, kur beņķis nav savienots pilnībā ar rāmi, bet gan ir kaut kāda atspere, nezinu kā to lietu pareizi sauc, bet izskatījās mega kruti tad. Ā, un vēl priekšējāi dakšai arī bija amortizatori. Cenu norunājām = 65 lati. Jei bogu, cik tas bija daudz. Bet prieks bija vēl lielāks. Tā nu es varēju sākt savus piedzīvojumus ar riteni. Kā atnācu no skolas, tā uzreiz devos braukāties pa parku (jo man taču bija kalna ritenis un tur bija kalnains) un mētāt kruto. Tad gāja gadi un man uz mūzikas skolu vajadzēja pārvietot savu saksafonu, ko galīgi nevarēja apvienot ar riteņbraukšanu un es iemācījos staigāt ar kājām. Pagalam nepatīkami, bet nepieciešami. Un ar katru gadu tas ritenis kļuva maznozīmīgāks. Tāpat kā bērnība, laikam. Līdz es iepazinos ar automašīnu (iepazinos es ātrāk, bet tad tas nebija nopietni) - ar brāli mēdzām braukāties pa pļavu ar vectēvu balto žiguli un es sapratu to, ka riteņbraukšana pa lielam sūkā. Vismaz manās acīs. Tā nu mana evolūcija no baltā žigulīša, kurš dus kādā veļasmašīnā (jo ir pārstrādāts lūžņos sen jau) ir aizgājusi uz pelēcīti. Bembi. Un tādu, ka es esmu līdzsvarojis visu sev apkārtesošo riteņbraucēju ietaupīto enerģīju un co līmeni gaisā. Un man nav žēl, ka es dedzinu tik daudz izzūdošos pasaules resursus. Jo man no tā tiešām ir liels prieks. Tik pat, cik man tas melnais ritenis sagādāja bērnībā. Kā arī, man patīk līdzsvars. Tās ir muļķības, ka ir tikai labais un ļaunais. Mēs visi esam labi un ļauni reizē, tik katram tā proprocija ir savādāka. Man patīk, kad man ir 50 uz 50. Tad es mazliet mierīgāk guļu pa naktīm.
|
|
|