| Neērtais klusuma brīdis |
[8. Apr 2011|22:38] |
| [ | Mūzika |
| | Philip Glass - Koyaanisqatsi | ] |
Jeb 5 stundu garš eksāmens fotogrāfijā. Ilgs tāpēc, ka katru atsevišķi izsauc parunāties par to, kādas viņam ir sajūtas ieraugot kādu bildi. Un sajūtas, kā jau mēs visi zinām, nevar pārrunāt 5 minūšu laikā (vismaz es nevaru, man vajag kādu stundu vai nakti), tā nu šī eksāmena laikā es paspēju izdzert 2 melnās kafijas ar pienu, apēst 2 smalkmaizītes, izspēlēt 22 duraka partijas (Griša bija 10 reizes duraks, Bumburs 7, bet es tikai 5), piezvanīt 5 cilvēkiem un izrunāt visu nepieciešamo par šā brīža apstākļiem, aiziet uz tualeti divas reizes, klausīties uguns trauksmē stundu (kaut kas nosvila pirmajā stāvā, bet mēs bijām aizrāvušies ar kāršu spēli, lai pamestu Turības ēku, bet tomēr tik un tā visu laiku čīkstējām, ka kaut kas smird pēc dūmiem), vērot sauli 15 minūtes, domāt klusuma brīžos par to, kas tad īsti ir dvēsele un beigās dabūt vēl 10 semestrī.
Bet patinam mazliet atpakaļ.
Par to pašu dvēseli. Visi saka, ka katram tāda ir. Unikāla. Bet es visu laiku domāju, kas tā tāda ir un vai man viņa ir. Neesmu jau no pārāk dziļiem laukiem, tā kā dažas filmas par to esmu redzējis (21 grams, Matriks un Cietais rieksts 2), tad rodas jautājums, kur viņa varētu būt (ja vispār ir - pašlaik ir pieņēmums, ka kaut kas jau tur ir) - sirdī, smadzenēs vai muguras smadzenēs? Un vai dvēsele ir mehāniska/materiāla vai arī garīga? Un vai spēlējot duraku uz dvēseles es viņu varu zaudēt (es ticu, ka es to varētu izdarīt kādas sievietes dēļ, bet pašlaik duraka jautājums ir aktuālāks)?
|
|
|