| Dzīves pārmaiņas jeb paroles nomaiņa |
[6. Mar 2011|22:35] |
| [ | Mūzika |
| | Lifehouse - Take Me Away | ] |
Man patīk luni dzīt, laikam tāpēc, ka pats esmu tāds. Lai nu kā, ar laiku tas ir sācis apnikt. Manu interesi noturēt par stundu ir pagrūti un to var izdarīt laba grāmata (Te nākas piekrist Namtar, ka cilvēki tās pašas grāmatas vien ir), spēle vai filma. Pārējām lietām es parasti pēc stundas paeju garām.
Arī cilvēkiem.
Kaut kā pēdējā laikā aizdomājos vai tas ir foršiņi tā darīt vai nav. Citējot sevi - "Kā tev liekas? Cilvēku dvēseli var iznīcināt? Nu, tā, pa īstam, uz kādu pusstundu?", domīga pauze un turpinu: "Jā, man liekas, ka var un tā pat vajadzētu darīt, regulāri, arī ar sevi, jo dvēseles iznīcināšana uz pusstundu paver ceļu apkārtējai videi, ko tu, kad esi aizņemts ar savām niecīgajām problēmām, neredzi. Un tad tu ieraugi. Ieraugi to tukšumu sevī. Un pilnumu apkārt" Tad raugos sava sarunu biedra žēlīgajās un lielajās acīs. Izturam abpusēji žēlīgu skatienu 4 sekundes. Un tad gardi sākam smieties. Jo ēdam. Es ar mopsi vienmēr ēdu kopā.
Jo domā tikai pediņi un neveiksminieki. Īsti evolūcijas etaloni iet uz solāriju un dzer aldari un cēsu alu. Un nelasa Džūkstes pasakas vairs.
Bet lai saruna nebeigtos tik skumji, varu pateikt, ka nolēmu mainīties. Mainīties uz mūžu!
Es apēdu sīpolu. Un varbūt apēdīšu vēl kādu.
|
|
|