| Uzticības zaudēšana |
[20. Feb 2011|23:32] |
| [ | Mūzika |
| | Pink Floyd - Learning To Fly | ] |
Man patīk braukt ar automašīnu. Tas man liek justies reizē resnam un svarīgam. Kā arī tas ir ērti. Bet ir viens trūkums. Lai arī man patīk rūpēties pa tām, tad tās maitas vienmēr salūzt. Ceļa vidū. Ne mājās, ne Rīgā, bet kaut kādā Ķeguma vai Daugmales meža vidū. Šodien kā reiz biju izplānojis kā līdz Rīgai tikt laikā - piecelties, padzerties dievišķo ūdeni (katrs ūdens nedēļas nogalē garšo pēc paša pāvesta kristīta ūdens), uzpucēties un bez lieka bazara kustēties uz Rīgu. Tā vismaz šorīt pieceļoties apjēdzu, ka nenormāli sāp deguns. Tad atmiņā atausa, ka ar Dagoru atkal viens otru sitām pa pālim. Tā aiz draudzības. Esot video labs (2 rednecks hiting each other, hard). Bet nu par automašīnām ("Dāvana vientuļai sievietei" melodija galvā skan) - braucot pa ceļam paķēru vēl Ziedoni (savu skolotāju). Tā runājām par to kā katrs draudzējas ar ceļa rukšiem un cik katrs kaķus ir nobraucis. Tad, protams, pirms Daugmales skatos, ka motora temperatūra uzkāpusi uz maksimālo. Pirms tam mani pusceļā bija atstājuši visi pārējie ģimenes auto, tagad arī mazdas kārta, acīmredzot, bija pienākusi. Tā nu piestāju ceļa malā un ar Ziedoni pētam kaut ko. Abi, protams, apzināmies, ka no mašīnām rubījam tik daudz, kā apmainīt riepu un eļļu, kā arī apdzīt smago un macībnieku (meistaru). Beigās nonākam pie secinājuma, ka termostatam ir pizģets un dzīve ir pagalam neizdevusies. Tā nu majestātiski ar svētdienas ātrumu tikām līdz bendzīntankam, kur iepildījām vēl dzesēšanas šķidrumu. Līdz Ķekavai jau likās, ka viss ir atgriezts, bet ņihuja (lai arī esmu labi audzināts, man ir problēmas savā leksikā neizmantot kaimiņu zemju vārdus, kas parasti ir nepieklājīgi. Kā arī tas bieži vien pavēsta atbilstošu emocijas, ko ir pagrūtāk izteikt ar latviešu valodas vārdiem (mums ir maz lamuvārdu). Ja kādu jūtīgāku dvēseli aizskāru, tad jāatzīst, ka man ir pajāt), Ķekavā atkal sāka kāpt temperatūra augšā. Tā nu atlika atkal vilkties uz 60km/h pa šoseju un Rīgā ik pa brīdim piestāt. Tā nu tikām līdz mēģinājuma telpai, kura atradās Rīgas ģenētiskas centra pagrabā. Mēģinājums gan pagāja ļoti baudāms. Nevarēja just tās 3 stundas. Piazollas Oblivion gāja ļoti baudāmi. Patīkami atkal to saksafonu paspēlēt kopā ar nopietnākiem cilvēkiem. Tas man atgādina, ka to zelta verķi vajadzētu biežāk rokās paņemt. Uz ātrumu jau sāk aizmirsties kā tās pogas jāspaida.
Stāsta morāle: arī šķietami uzticami cilvēki (manā gadījumā mazda) var uzmest. |
|
|