| Dārgās kursa bedres |
[16. Feb 2011|23:34] |
Vakar tika pārliktas mūsu foto lekcijas uz fotomuzeju, vecrīgā. Kursā, kā jau moderni jaunieši, esam izveidojuši domugraudu grupu, kur var apspriest neinteresantas lietas, kā piem. mācības un cik katrs liels lohs ir (es pārējos tur pārspēju vienmēr). Tā kā foto lekcijas ir ļoti aizraujošas un līdz beigām parasti iztur kādi 5 indivīdi (dažs labs aizguļas, cits kompi spēlē, cits kladi aizzīmē ar mašīnām un lellēm). Pasniedzējs ir viens no labākajiem fotogrāfiem Latvijā, bet nu domu viņam ir grūti noformulēt. Lai nu kā, sākās diskusija ar to, ka daži iebilst, ka 2dienās tas muzejs ir slēgts un vispār dzīvot nah nav vērts. Ņemot vērā, ka es jau biju nolēmis iet uz muzeju tad, kad pateica un jau izplānoju tuvākos bārus, kur iet sasildīties ar kādu aliņu, ja nu tiešām ciet, tad mēģināju pārliecināt pārējos, ka vajadzētu tā kā apmeklēt - būs noderīgi ne tikai kursā, bet arī dzīvē. Tā nu visi tā kā nuņņas nespēj dot skaidru atbildi, tik vien ar klusēšanu, pieņēmu, ka kādi 5 vismaz būs atvilkušies. Ņihuja! Maldoties pa vecrīgu, meklējot to muzeju, atnāku ar kādu 20 minūšu nokavēšanu uzvelkos augšā uz to muzeju. Skatos - viens pats lektors stāv un kaut ko gaida. Es tā mazliet apjucis: es viens? Tas tā pamāj. Tā nu mūsu saruna 11 grādos turpinājās 3 stundas vēl. It kā sekojot tam visam līdzi nepameta doma, ka vajadzētu 4dien kādam kursa biedram uzraut. Sukas, bļe. Vienīgi Krastiņš bija vismaz ticis līdz krastenei, bet kad sastapās ar parkošanās automātu, kurš nepieņēma divlatniekus, padevās.
p.s. Šodien, kad 2 sievietes centās izdzīt automašīnu ārā no pagalma, ejot palīgā, zaudēju modrību un paslīdēju. Ne tā kā ielas, bet tā kā komēdijās - vispirms atsitoties pret automašīnas pārsega un tad ar celi uz visas mazās masas pret ledu. Komēdijās tas it kā ir smieklīgi (un nezkāpēc Elīnai ar Holandieti tas arī šķiet smieklīgi), bet man vēl bija pārāk liela agonija, lai no manas mutes nāktu kādi skaisti svešvalodas vārdi - vārdu sakot, sāpēja, ļoti. Mazgājot pēc tam brūci varēju ieraudzīt ceļgala kaulu. Tagad visu laiku leju ūdeņraža pārskābi, lai skatītos, cik smuki puto un deg tur viss.
|
|
|