| Re: Atsākam mēģinājumus |
[29. Jan 2011|14:15] |
| [ | Mūzika |
| | Maybeshewill - To The Skies From A Hillside | ] |
Atveru acis. Nopētu lokāciju. Neesmu ticis līdz mājām. Auksti. Lejā pilnā skaļumā skan eiropas hitu radio ar Rihhanas - lie to you vai kaut kāds tamlīdzīgs sūds. Aizveru acis un domāju. Daudz domāju. Brīdi atpakaļ ar foxy_lady izvērsās maza/īsa diskusija, kam jānotiek, lai tiktu rakstīts. Sms kādai maziņajai, vēstule draugos ar uzaicinājumu iedzert par piektdienu vai arī necils raksts cibā. Ilgi nedomājot pateicu, ka jābūt kādam piedzīvojumam. Bet šorīt es sapratu, ka ir jābūt smagām paģirām. Tas ir tas brīdis, kad tu jūti savas smadzenes (Galvas smadzenes iedala 5 daļās: papildsmadzenes, mugurējās smadzenēs, vidussmadzenēs, starpsmadzenēs un galasmadzenes. Visas šīs daļas, izņemot galasmadzenes, veido smadzeņu stumbru (fruncus cerebri). Tajā atrodas nervu šķiedru un nervu šūnu grupu tīklveida sakopojums — retikulārā formācija, kā arī vairāki nervu centri, kas regulē dzīvībai svarīgas funkcijas. Cilv. Galvas smadzenes garozas virsmas kopējā platība ir apm. 2250 cm2, nervu šūnu skaits tajā sasniedz 14 miljardus. Garozas šūnas bagātīgi apgādātas ar asinīm, tās patērē 10— 20 reižu vairāk skābekļa nekā citi audi. Garoza ir ļoti jutīga pret skābekļa trūkumu; nesaņemot asinis (reizē ar to arī skābekli), tās šūnas iet bojā 5—8 minūtēs. Garoza ir augstākās analīzes un sintēzes orgāns. Šeit noris vispārināšanas process, domāšana - cilv. psihiskās darbības augstākā forma, vispārināta īstenības atspoguļošana smadzenēs; atklāj pašas būtiskākās attiecības starp priekšmetiem un parādībām. Domāšana ļauj pārbaudīt uztveres priekšstatu, jēdzienu, spriedumu un slēdzienu atbilstību īstenībai, piešķir rīcībai apzinātu mērķtiecību un novērtē tās sociālo nozīmību. Domāšana atbilstības augstākais kritērijs savukārt ir cilv. sab. prakse. Domāšana ir sabiedrības vēsturiskās attīstības produkts un nesaraujami saistīta ar valodu: jebkura doma eksistē vārdu vai citu informācijas zīmju — skaitļu, formulu, shēmu u.tml. veidā. Valodas zīmes ar gramatisko formu palīdzību apvienotas savstarpēji pakārtotās informācijas sistēmās, kuru fiziol. pamats ir stabili izstrādātas un automatizētas nosacīti reflektorisko neirālo procesu sistēmas, t.s. dinamiskie stereotipi, kuros informācija tiek pārstrādāta jēdzienu, spriedumu, slēdzienu, ideju, uzskatu, teoriju utt. veidā. Domāšana noris spriedumu un slēdzienu formā, operējot ar jēdzieniem. Tie ir spriedumu sistēmas, kas atspoguļo priekšmetu vai parādību grupas visbūtiskākās kopīgās īpašības. Konkrētā domāšana operē ar jēdzieniem, kas saglabājuši zināmu priekšmetīgu uzskatāmību («māja», «cilvēks»). Abstraktā domāšana operē ar jēdzieniem, kas zaudējuši jebkādu uzskatāmību, izņemot vārdisko, un atspoguļo priekšmetu vispārīgās sakarības un attiecības («ātrums», «laime»). Izziņas procesā vienlaikus piedalās konkrētā un abstraktā domāšana . «No dzīvā vērojuma uz abstrakto domāšanu un no tās uz praksi — tāds ir patiesības izziņas, objektīvās realitātes izziņas dialektiskais ceļš.» (V. I. Ļeņins. Raksti, 38. sēj., 153. lpp.) Domāšana parasti risina kādu problēmsituāciju, kas veidojas, tiklīdz mērķtiecīga rīcība sastop šķērsli un izvirzās uzdevums noskaidrot nezināmo. To panāk, apsverot atrisinājuma variantus un izšķiroties par vienu no tiem, t.i., izlemjot, kā rīkoties. Fizioloģiski galvas smadzenēs veidojas divi vai vairāki dinamiskie stereotipi, kas savā attīstībā cits citu ierobežo vai aizkavē, līdz viens no tiem kļūst dominējošais un nosaka lēmumu un rīcību. Ja problēma jāatrisina neatliekami, taču lēmums netiek .laikus pieņemts, jo neviens no «konkurējošajiem» stereotipiem nespēj gūt izšķirīgu pārsvaru un kļūt par dominējošo, problēmsituācija pāraug konfliktsituācijā, kurā strauji palielinās nervu darbības sasprindzinājums. Dinamiskajam stereotipam aktivējoties, tajā kodētos vārdus un domas pavada tāda pati balss aparāta un acu muskuļu saraušanās, kāda notiek, izrunājot vai izlasot balsī attiecīgos vārdus, tikai intensitāte ir daudz niecīgāka. Tam pamatā ir domāšana procesa nervu impulsu intensīva riņķošana starp galvas smadzeņu neirālajām struktūrām un attiecīgajiem muskuļiem, kā arī starp neirālajām struktūrām un redzes orgāniem, visus tos apvienojot funkcionālā sistēmā). Jūti kā domas kustās pa smadzenēm, cenšas atrast savu vietu vai arī otrādāk - aizbēgt no tās. Tad nāk atmiņas, daudz, no visām pusēm. Un, tad, draugi - nāk iedvesma rakstīt. Parasti par to, kas ir bijis, nevis būs, jo es ticu varbūtībām, ne liktenim, ne Pujātam, ne manam dekānam un tās nevar paredzēt. Jo nākotni/varbūtības paredzēt/izrēķināt ir pārāk sarežģīti un tam es esmu par slinku. Bet ko šodienas iedvesma liek rakstīt? Par vakardienu laikam būtu velti kaut ko rakstīt, jo to var salikt no maniem iepriekšējiem dzeršanas ierakstiem. Vienīgi vērts būtu pieminēt, ka divas mazās izplūcās (to varēja dzirdēt pēc skaļa: Chick fight!!! no mazā Piča un skrāpēšanās kaut kur lejā) kā arī Angīnam jau ir 31 - aizmirsām uzdāvināt prostatas zāles un spieķīti staigāšanai, kā arī biezpienu atmiņai. Bet nu, lai cik daudzas lietas man riebtos, tad viena no tām ir sieviešu plūkšanās un jebkāda veida agresija manā pirtiņā. Ne tikai tas ir smieklīgi no malas, bet tur arī ir jūtama naidpilna gaisotne. Vīrieši parasti izkaujas dēļ sava goda vai stulbuma un parasti aizmirst kāpēc tam krānam ir sitis un var atrast kopīgu sarunu pēc tam - naids reti ir mūžīgs. Bet sievietes iemanto nevis parastu naidu, bet tādu, kas veicina uz otra mūžīgu konkurentu iznīcināšanu (fizisku vai morālu) - šajā gadījumā viena mazā bija skatījusies otras profilu 2 reizes nedēļā. Lai cik tas iemesls būtu smieklīgs, man likās skumji, ka tādi radījumi eksistē. Nu, bļe, cik stulbam ir jābūt, lai dēļ kaut kā tāda ietu sistu kādam (Mēs Dagoru parasti viens otru sitam, kad esam piedzērušies, bet tas ir aiz draudzības un lai nebūtu tā nelāgā klusuma momenta. Pirms pāris nedēļām viņš man tā iebelza pa olām, ka es apmēram stundu sēdēju savādāk nekā parasti un gaidīju veselas 3 stundas, kamēr viņš zaudēja mazliet uzmanību un tā atriebos, ka apmēram 2 dienas pēc tam staigāju muļķīgu smaidu. Ar mazo Piču mēs sarunājām, ka mēs savā starpā varētu beigt viens otru sist, jo mazās no Rīgas domā, ka tas nemaz nav stilīgi) ar tādu iemeslu. Rezultātā vienai laikam uzsista lūpa un otrai acs. It kā sūds, bet man bija paredzēts abas bildēt. Laikam nāksies atlikt, kamēr sadziedēs savas kaujas brūces (stulbumu laikam nevar sadziedēt). Un vispār, pēdējā laikā vāros par tiem žīdiem, kas no manis un no citiem prasa 32 miljonus par to, ka vācieši viņus visus neapšāva. Kā arī runājām ar tēvu par to, ka tādi kā Kravcos ar savu spītību velk visu Latviju lejā. Bet ko es tur varu darīt? Es varu rakstīt cibā naidpilnus rakstus ar cerību (cerība ir naivuma izpausme, bet naivuma definīciju citreiz), ka pusdienās viņam reiz gadīsies līdz galam neizvārīti kartupeļi un viņš iedomāsies par mani. Varbūt.
Bet ko tur naidu kurināt, labāk sadosimies rokās un iesim baznīcu lūgties, lai atlaiž grēkus par slikto domāšanu. Šodien neesmu vēl paspējis veltīt savu laiku dievam, jo ir slinkums iet augšā un meklēt to GOD kanālu atkal. Tāpēc iešu baroties kopā ar mopsi, jo mikiņš kaut kur ir aizmucis. Ēšana lieliski nomāc sliktas domas. Arī kafija.
p.s. Pirmdien, četros no rīta sēžot savā istabā uz grīdas un ostot līmi beidzot atradu to canon lādētāju, kurš bija aizkritis tādā vietā, ka pat kaķi tur nelīstu - zem projektora galdiņa, kur mētājas nevajadzīgi izgriezumi no avīzēm. Sajūta bija tāda kā tajā Gustavo dziesmā par stabiem un žogiem, kur ir zoom out vieta. Kā arī pasniedzējs atzinīgi novērtēja manu darbu tajā dienā un teica, ka līmes ostīšana man esot nākusi par labu. Vismaz vakardienas debesis bija gandrīz tā vērtas, lai mestu pa mēmajiem uz salinieka un vilktu ārā canonu ar zivjaci. Bet gandrīz.
|
|
|