| |
[May. 12th, 2011|11:35 pm] |
Lasīju vikipēdijā par Viestura dārzu un uzdūros šādam teikumam: Sākotnēji uz memoriāla sienas bija arī sauklis, ka "māksla pieder tautai", taču XX gadsimta 90. gadu sākumā nolēma, ka uzraksts neatbilst patiesībai, tāpēc piemineklis tika izmainīts, šo tekstu nomainot ar Kārļa Baumaņa radītās himnas vārdiem "Dievs, svētī, Latviju!"
Mani fascinē šīs absolūtās atbildes uz relatīviem jautājumiem. Varbūt pat nedaudz skauž tāda neapgāžama skaidrība par lietām, kuras man šķiet neizdibināmas. Es, protams, apzinos kontekstu, kurā 90. gados mūsu domas skaidrojās un mēs piepeši nonācām pie atziņas par šī saukļa neatbilstību īstenībai, kā arī ideoloģijas lomu šājā apskaidrības rituālā, bet ne par konkrēto gadījumu ir runa.
Tas pats Viestarts Rīgas Laikā saka, ka, ja cilvēkam ir jāstrādā sevis izprašanas virzienā un ja tam ir nepieciešama vienatne, tad neizbēgami ir jāšķiras. Es šādus secinājumus varu uztvert kā sižeta pavērsienu kādā filmā vai romānā vai arī, piemēram, kā māksliniecisku paņēmienu absurda radīšanai. Neredzu šeit nekādu neapstrīdamu loģiku, kur nu vēl kaut kādu neizbēgamību attiecībā uz nākotnes izredzēm.
Bet man patīk, šāda epistemoloģiskā vientiesība pārsteiz un uzjautrina. Un valdzina.
Tikpat labi kāds varētu ierosināt aizvākt no tās memoriālās sienas "Dievs, svētī, Latviju", jo patiesībā taču nesvētī gan un himnas vārdus pie reizes ar pārrakstīt, jo ne meitas te zied, ne dēli dzied. Un, ja tā padomā, ar laiku tā arī notiks - arī šā brīža patiesība tiks pārrakstīta. Visa vēstures gaita ir viena vienīga sižeta pavērsienu virkne. Absolūts nonsenss. |
|
|