|
|
|
May 10th, 2018
07:14 am
Rīts 7;04
Pamodies piecos,es atklaju ka esmu sapinies austiņu vadā un portatīvais ir noslīdejis zem spilvena.
Vakarā aizgaju gulet ar Enigmu,muziku kuru klausoties es vienmer nomierinos.Lai,kas butu noticis,es nomierinos ,aizmiegu,kā saudzīgās rokās ieslīdot.Kad pamostos jūtos atpūties.
"sis rīts nebija izņemums'
Izgajis uzpīpēt uz terases,kuru ar savas dzives ienākumiem es nevaru atļauties,es dzirdēju,kā vējš stāsta savu piedzīvoto man skrienot gar dēļiem.
Pēc nopīpētās cigaretes iegāju iekšā un noskatijos vakar iesākto filmu "The Notebook",kuras vienkāršiba un skaistais mīlestības stāsts ir atpazīstams arī man.Tik ne ar tik skaistām beigām.Nedaudz ierastākā formātā.
Un tad pēc filmas uz terases,es raudu,kā pusaudzis,kuram sirds ir saplesta un liekas mūžigi, bet tā dzive bez mīlestības ir mokoši gara,veidojot to mokošo mūžību.
Skaidri sajūtu,ka tas kur es esmu nav mans,nav man,bet es nevaru nomirt,jo sajuta iekšā ir ka man tikai japaciešas un viss vēl būs.Prāts zina,ā būs, bet iekšējais nemiers un alkas aizvien vēl dod cerību ka būs savādāk.
Nav, bet gribas cerēt,tik daudz,ka iespejams dzivot darot jebko,kamer vien ir tā cerība.Kas tas ir?
Vai tas ir mans vājprāts,ka cenšos izdzivot,kā gaididams to īsto laimes mirkli, bet esmu palaidis viņu garām?
Es redzu apkart svešu visu izņemot ,vēju,putnu klaigas un zaļojo'os pavasari,ilgs sevī pēc tā patiesā dziļā ,smeldzigā,bet patiesā.
Un degu savās ilgās ,kā vajprātigi gruzdoša pagale vējā,kas aiz sevis atstāj tumšās debesīs tikai dzirksteles un tumsā mazu lunkanu liesmu ,br'īžos kad uzpuš vējš.
eh..
ie\su uztaisīt tēju un atgriesties realitātē.
Nezinamais vēl tak iespejams.
|
07:33 am
Tik ļoti,tik ļoti gribas mājās,
Iebrist saplaukušās pienenēs ar basām kājām,
Dzirdet,ka tuvumā dūc kamene vai bite,
Vai alkatīgi nodīc ods,gaidot mirkli kad varēs iesūkt pili asiņu,
Dzirdēt sētas kastanī strazdu pāri čakli nesam kukaiņus saviem bērniem,
Un nekur nesteigties, bet būt,
Kopā ar kaiju baru uz bāzes jumta,redzēt ābeles ziedus nobirstam uz valgas zemes,
Un tad skatities uz vilcienu,kas aizved un atved cilvēkus pie un no cerībām.
Sajust vēju,kas sola drīzu negaisu pēc tveices un tad dzidro jonizēto gaisu ievilkt nāsīs,lai smietos,
pirms iet piemājas dārzā pēc saujas paša audzēto zemeņu,kuras vilinoši smaržos jau pēc pirmo saules staru pieskāriena.
Tā nesteidzoties iet uz jūru,kas pāri meža joslai šalc,un sauc cauri priežu silam,kas vēl ir tik jauns, bet jau nobriedis,kā mēs pēc dzives vētrām..
Un visam tam līdzās gribās lai esi tu,tā pat kā vienmēr ,visur līdzās tu..
Smejoties par niekiem.
|
|
|