|
|
|
January 5th, 2018
02:49 am
Reiz bija,reiz bija laiks,kad visu savu dzīvi norakstīju gaidot,kad mani pieveiks viena kaite.Izniekoju savus labākos gadus klusi gaidot nāvi.Nāve nenāca, bet brīdī vienā emocionāli nestabilā,mēģinaju sev padarīt galu.Tagad ,kad 4 gadus jau pieņēmu,ka ar to būs vēl jādzīvo,manu galu mēģina padarīt tuvāku kapitālisma tīrākais veids ,rekets no sistēmas puses.Drīz iespējams būšu cilvēks bez mājām,jo mājas aizies valstij,tāpēc ka man vienkārši nav naudas ar ko nokārtot savas saistības.Pirmo reiz necepos emocionāli, bet domāju kur likties,kur likties uz kurieni lai dodas dzīvot.Jo, brīnumi nenotiek ,nepavisam nenotiek lai gan esmu šajos četros gados iemācijies sevī sarunāties ar Dievu, pirkt maizes vietā loterijas biļetes,un lūgties ik dienu brīnuma.Viens pārsteidzoš brīnums notika saistībā ar aitām, un tad vēl viens ar torti, bet tad pēc tiem brīnumiem atnāca cedele no valsts;-( Un es murgos redzu,sevi ar tarbu uz pleciem, bet nezinu kurp iet ko vispār iesākt..
tik daudz ir iestādīts,savilkts augu no malu malām,un kad skatos saviem suņiem acīs nespēju pateikt tiem,ka viņu draugs saimnieks ir kļuvis par bomzi;-(Ka viņiem būs murgs.
Nezinu ar ko savā dzīvē esmu pelnijis šīs pārmaiņas,tomēr pēdējos gados esmu strādājis melnu muti,muguru neatliecis,un centies visiem spekiem noturēties.Darot visu to,ko spēju ,brīziem ko pat nespēju...vai šita ka nespēju..un tagad pēkšņī saprotu,ka brīnums nenotiks ,neizlīd;i;su caur adatas aci un pazaudēšu savas mājas,zemi...visu tikai dēļ tā ka nespēju ar darbu nopelnīt tādu piķi kāds no manis prasās.
Njā...patreiz neko nezinu,cenšos to pat nepielaist sev klāt domas mirkli..tomēr tas ikdienas līmenī piezogas...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |