|
|
|
May 10th, 2018
07:14 am
Rīts 7;04
Pamodies piecos,es atklaju ka esmu sapinies austiņu vadā un portatīvais ir noslīdejis zem spilvena.
Vakarā aizgaju gulet ar Enigmu,muziku kuru klausoties es vienmer nomierinos.Lai,kas butu noticis,es nomierinos ,aizmiegu,kā saudzīgās rokās ieslīdot.Kad pamostos jūtos atpūties.
"sis rīts nebija izņemums'
Izgajis uzpīpēt uz terases,kuru ar savas dzives ienākumiem es nevaru atļauties,es dzirdēju,kā vējš stāsta savu piedzīvoto man skrienot gar dēļiem.
Pēc nopīpētās cigaretes iegāju iekšā un noskatijos vakar iesākto filmu "The Notebook",kuras vienkāršiba un skaistais mīlestības stāsts ir atpazīstams arī man.Tik ne ar tik skaistām beigām.Nedaudz ierastākā formātā.
Un tad pēc filmas uz terases,es raudu,kā pusaudzis,kuram sirds ir saplesta un liekas mūžigi, bet tā dzive bez mīlestības ir mokoši gara,veidojot to mokošo mūžību.
Skaidri sajūtu,ka tas kur es esmu nav mans,nav man,bet es nevaru nomirt,jo sajuta iekšā ir ka man tikai japaciešas un viss vēl būs.Prāts zina,ā būs, bet iekšējais nemiers un alkas aizvien vēl dod cerību ka būs savādāk.
Nav, bet gribas cerēt,tik daudz,ka iespejams dzivot darot jebko,kamer vien ir tā cerība.Kas tas ir?
Vai tas ir mans vājprāts,ka cenšos izdzivot,kā gaididams to īsto laimes mirkli, bet esmu palaidis viņu garām?
Es redzu apkart svešu visu izņemot ,vēju,putnu klaigas un zaļojo'os pavasari,ilgs sevī pēc tā patiesā dziļā ,smeldzigā,bet patiesā.
Un degu savās ilgās ,kā vajprātigi gruzdoša pagale vējā,kas aiz sevis atstāj tumšās debesīs tikai dzirksteles un tumsā mazu lunkanu liesmu ,br'īžos kad uzpuš vējš.
eh..
ie\su uztaisīt tēju un atgriesties realitātē.
Nezinamais vēl tak iespejams.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
