|
|
|
January 27th, 2012
03:17 am - Nelasi,ļoti garš;-))Apgrūtina krokas;-))
Mēs aizmiegam divās dažādās pasaules malās.Iet katra minūte savā ritmā,ar burvīgu mežonīgu nobīdi.Tavā pasaulē plaukst vizbules,pavēršos savus ziedu pret debesīm,kā sasaucoties,bet turpat līdzās sniedzas jau Maijpuķīšu asni.Nojausma ļauj minēt vai tiem būs lemts dot savu sveicienu no manis,kad kusīs šajā okeāna pusē ledus,bet kaut kur tur plaukumā jau plosīsies vasara.
Tikmēr te vēsums ielaužas pa logu glāstot līdz drebuļiem ķermenī modinot ilgas pēc tveices.
Uzdrīkstos sapņot pēc plaukstas pieskāriena,kas sniegtu atbildes sapņiem kuriem ļaujos.Visā nezināmajā ļaujoties cerēt ,ticot ka iespējams ir viss ,bet skaidrā apziņā zinot,nekas tur nebūs ,ne mirkli nešauboties.Aizvien tuvāk sapņainai ilūzijai tuvojas skarbā stundu nepielūdzamā īstenība.
Salds saltuma pieskāriens.Viss nosala..
Balti apsnigušās ielas,drūmi pelēkās debesis ar sev nesto aukstumu.Sāls kožas jau tā nodilušajos apavos ,bet tie kalpo apzinoties ka varbūt tā ir viņu pēdējā reize piedzīvot kalpošanu,pašiem sev.Caur plāno virsjaku iekožas sals ar savam ķetnām liekot kustēties ātrāk.Ielas nedraudzīgas savā stingumā prasa kur ej?Kur tava kupena..Atņirgtiem ledainiem zobiem aicina pie sevis,bet vēl nē tā par mazu čukst prāts...Šajā tu nenoslēpsi savu izmisumu,tā neizdosies apsegties dunu ledū.
Un viena vakara skrējiens līdz vietai kur mīt miesa noslēdzas...ar īsu atelpu...tomēr cik ilgi vel?
Un nāk vakars kurā sakari trūkst,iestājas klusums,pēc spožiem sapņiem,kuros drosmīgi nests uzvaras ugunīgais lāsts.Uzvara pār sevi,pār tiem kurus paciest varētu tikai ja ielaistu lodi pierē.Liekot tiem sastingt mīlīgā stingumā.
Stundas uz rokas aizlokas pulksteņa ciparnīcā,bet hallo dzīve iet sava ritma nepakļaujot.Aiz tiem mazajiem tikšķiem ir notikumi citur tik ne manī.Esmu nomiris mirklī,kad pazaudēju sapņus.Tie pazuda svešās lūpās,nē tās lūpas aiznesa sev līdzi Sapņus...visus līdz pēdējam..neatstājot pat drupačas,kā tas notiek ar maizi.Nežēlīgi domājams ,bet īsti tā dara visi kas iet prom uz kaut kurieni nezinot kurp.Un tā cilvēkam bez sapņiem ir tikai viena izvēle kas uzrunā.
@ Sapņu meklējums>
Kā lai tos sameklē ja nav pat drupačiņas no tiem...nu lūk ir iespējams tos uzmeklēt plašajā pasaulē,kura ir viena liela ilūzija kurā patvērums ir katram kuru apzog sapņu zagļi.Iet tiem līdzi,lēnām vai strauji bet iet tiem pakaļ...
XXX
Snieg balts sniegs aiz loga.Lielām pārslām saules rieta mirklī gluži kā Andersena pasakās notiek mirāža aiz kuras ir iespējams pilnīgi viss.Un ceļos velku savas glaunākas drēbes,kas vēl spēj dot pārliecību ka ir svētki.Buktētas bikses kā no romānu varoņu laikiem šķiet rāda ceļu,un šī funkcija nav ievērota līdz tam.Galvā domas kārtojas pa plauktiņiem,viena no tām ir skaista: Uz priekšu,pēc sapņiem.Tie piederēja tev kad atnāci,un tagad ej tiem pakaļ kad ej prom.Pieguļ bikses ķermenim,un kreklam arī izdevies iegūt savu seksīgāko izpausmi visu šo gadu laikā.Tas parāda ķermeņa aprises ,ka tā nēsātājam ir muskuļotas krūtis,un spēcīgas rokas.Lai ko tas būtu darījušas,tās ir bijušas aktīvā darbībā.Lielībnieks krekls ,saņem savu sabiedroto žaketi.Apģērba gabals kura kabatās atrodas Dievu zīmes.Ko tik tas kabatas nav piedzīvojušas pa šiem gadiem..uh tik daudz visādu brīnumu,,,bet lai par tiem stāsta tie kas tajās lūkosies aiz zināt kāres.Šobrīd kādā kabatā iegults pase,maks cigarešu paciņa un šķiltavas, bet ārējā kreisajā ieguļas MP3 ar lieliskām atmiņu dziesmām ,dziesmām kuras pamodina smaidu pat cilvēkam kuram nav sapņu.Tad kad kabatās ir ielikts viss tas pēc kā tīko apziņa,pāri žaketes glancīgai struktūrai uzgulstas mētelis.Tas ir vienkārši melns,nedaudz armijas stilā ieturēt,bet cik neviļ atmiņa pirkts pirms gadiem atlaižu laikā ,kāda iegrausto sapņu periodā.Kas gan precīzi zin kurš bija tas grauzējs ,tik zināms tas bija sen.Kad mētelis sarunājis savu esamību ar pārējo ķermeņa segumu.Tiek uzvilktas glaunas kurpes...tas gan savu darba mūžu būtu sen kā beigušas tik tām nepaveicās ,tās tika iemīlētas tā maigi sakot kam negadās un aiznestas uz darbnīcu,lai dotu tām otru elpu.Tagad tās ieņēma savu vietu pieglaužoties pēdām.Skanot solījumam klausīt kamēr vien nenovilksi,tās uzsāka staigāt līdzi pavēlniekam,kas gan nav noprotams cik ilgi.Jo neviens krēslas brīdī nezin,kad atgriezīsies,to pasaka tik brīdis kad kāda nakts vai rīta brīdī esi noāvies lai atslēgtos kā robots kam nosēdušies enerģijas krājumi.Ātri uzmesta smieklīga vikingu stila cepure ,un cimdi rokā.Austiņās ausīs kuras vēsta Jēee jē mirklis ir skaists,laiks apstājies...jo aizrautīgā ritmā deg viss " k čertjam".
Soļojums pa sasnigušo ielu sniedz baudu,cilvēki steidzas,bet manī steigas tak nav,jo kur var steigties ja dodies pēc sapņiem.Kur nu vēl tiem kurus nezini kur meklēt.Pirmais pagrieziens ir bode kurā tirgo legālu līdzekli lai ilūzijā spētu noturēties kā sprinta zirgs pēc iespējas ilgāk,līdz kamēr noņem no trases.Tad kad ir nopirkta dzira,ir skaidrs laiks doties pēc sapņiem.
Iekāpjot sabiedriskā transportā redzams kāds brauc mājās uz betona būrīti,lai remdētos no fiziska noguruma,bet kāds jautri reibst meklējot sabiedroto lēnajai pašnāvībai.Tā turoties pie margām,ceļš šūpo dodos pēc sapņiem.
Izkāpjot savā pieturā zinu te neviena šajā stundā nebūs...neviena pie šādiem laika apstākļiem.Ko gan vel var gribēt,kad starp baltajiem laukumiem tikai debesīs vel mirdz spoži zvaigznes.
Litrs iedomājies man rokās ir vesels litrs māņu...tik tīkamo māņu kas palīdz izdzīvot šajā mistērijā ko sauc par dzīvi.Malkojot lēnām ,reibst reibst un trotuāri kļūst šaurāki,pat par eju vecu cilvēku istabās kuri slēpjas aiz grabažām lai nekristu izmisumā no vientulības.Mantas tak ir enerģijas nesēji;-))Un spēj mierināt bez vārdiem,atšķirībā no cilvēkiem kas reizēm runā daudz bet tukši.Lai gan der dažreiz vienkārši paklusēt ;-))Kas to noliegtu?
Es nē ,man tīk klusējoši cilvēki,ja vien viņu acīs ir mirkļa patiesība.Nu lūk ups esmu apreibis ejot te pa šo šauro trotuāru tāli tālajā nekurienē.Reibums ļauj pacelt acis debesīs pēc spožām planētām lūkoties ,bet tur tikai pelēkas debesis,aiz kuram rīt spīdēšot saule ..tev gribas to redzēt?Es gan neesmu pārliecināts,ka man to vajadzētu tev teikt.Nu lai paliek ,tagad es ķeru pēdas pēc sapņiem..nu tiem kuros iespējams bija viss kamēr neatnāca kāds un nenozaga tos;-))Kas >?Kas to lai atminas ..škiet to sauca par sapņu zagli Mīlestību.
Maita...tā Mīlesība...bet tik salda savā degsmē.Vai tu maz atceries kā tas bija?Nu nē drīzāk kad?
Aij nu negribas par to runāt ,jo tagad man ir tiesības klusēt mīlīti,es brienu te pa sniegu dzeru lai vismaz mēģinātu atrast savus sapņus,kurus pazaudēju.Nu nē samanīju pats sevi..tos aiznesa uz lūpām kāds...nezinu pat vairs kas..Tas nav svarīgi.Tagad paklusē lūdzu sarunājuši?es iegrimšu saost taku pēc tiem...un tikmēr esi tik jauks paklusē.Ok?
Reibums ,tīkami silda miesu ,ķermenī ieplūst vieglums.Tagad ir tā ,kā patīkami ķert
pazudušo pavedienu.Eh te ir skaisti viss balts,šķiet laiks piesēst.Atvainojiet te nav soliņu ,,nolikšos ka es te pat savu nogurušo ķermeni šajā ērtajā baltajā atzveltnes krēslā.Uh tas ir tik pūkains ,tu nespēsi noticēt dzīvē tāda vel nav bijis.Kā pasakā..viss balts...un acu priekšā slīd ceļš pie sapņiem.Ah saldi tomēr un nedaudz līksmi paliek.Un ķermeni pārņem trīsas,bet tās laikam no laimes,jo ir tik tuvu tas ko meklēju...
Heij es redzu jūs ,ko jūs tur darāt?Kas tā par dzeltenu mašīnu ar bākugunīm?Kāpēc tāda jezga ,un kāpēc neļaujat sapņot šeit tak ir tik skaisti.
Balta gaisma spoži spīd ..sapņi mani ir klāt...heij laime.Laiks kā reiz ilgojos tevi skaut....
Uuuuuuuuu cik balta visa pasaule ,kad sapņi stāv klāt.
|
|
|
