"Tu priecājies, ka tev dāvā zelta gredzenu, un tu atrodi, ka tas nav īsts; tu priecājies, ka tev sniedz puķes, un tās izrādās no papīra; tu priecājies, ka tev nes pretī mīlu, un tā bija tikai laipnība"
Lūk pie kā noved aforismu lasīšana vēlos, drēgnos un nejaukos pavasara vakaros- tu cilvēks ne vien nonāc pie secinājuma, ka tam večukam, kuru literatūrā tevi tā arī nepiespieda mīlēt, jopcig raziņ mēdz būt taisnība, bet izlasi pats par sevi kaudzēm patiesību, kuras negribas atzīt. Bet tas nemaina viņu patiesību. Pīīīī. Galīgi garīgo nobojāja.