Garfielda komiksus dievinu, tomēr laiku pa laikam mani pārņem zināma skepse. Kā viens no Garfielda mīļākajiem ēdieniem tiek minēta lazanja. Man vienmēr bija licies, ka tas nevarētu būt tiesa, jo kapēc gan kaķis pie daudz maz vesela saprāta lai ēstu tās makaronu plāksnes un visnotaļ aso mērci. Gaļu jā, bet nu to visu pārējo...?
Vakar mājup ejot un zinot, ka laika neko prātīgu gatavot nebūs, ieskrēju veikalā un pārmaiņas pēc nolēmu paņemt no saldēto produktu plauktiem lazanju. Cik tur tā darba, cik uzsildīt mikrenē.
Iekārtojos ērti uz paklāja un ķēros pie ēšanas. Tajā brīdī Rūdis klāt un sāk bakstīt mani ar ķepu. Viņam allaž ir piemitusi vēlme nogaršot, vai lielākoties - tikai apostīt visu, ko es ēdu. Un tas viņam arī tiek ļauts. Izvilku no mērces kriksīti maltās gaļas, nolaizīju lielumu asās mērces un padevu apošņāt. Krikums tika ne vien apošņāts, bet arī noēsts. Ar to manis terorizēšana nebeidzās. Tad es viņam piedāvāju gabaliņu lazanjas plāksnītes - rezultāts tas pats. Terors ar ķepošanu turpinājās. Beidzot man apnika - padevu uz pirksta gala mazliet mērces. Man likās, ka asā smarža Rūdi nobiedēs, bet viņš ņēma un mērci nolaizīja. Tā kā es nedomāju, ka mērce ir tas, kas kaķim būtu jāēd - turpmāk dalījos tikai ar gaļu un lazanjas plāksnītēm.
No rīta mani sagaidīja izvandīts miskastes maiss - trauciņā palikusī asā mērce bija izlaizīta pa tīro. Un vēdergraizes kaķim arliekas nebūs piemetušās.
Tagad es ticu Garfieldam. Lazanjai ir visas izredzes būt kaķa mīļākajam ēdienam.