Man ir gluži nepamatotas tomēr gaužām uzstājīgas aizdomas, ka nupat ir sākusies ziema. Kaukā pēc cimdiem prasās, kolēģi uzprasās uz pikošanos un sētnieces braši uzsāk manis iekaustīšanas kampaņu.
Devos šorīt uz darbu. Tā bik pirms 8iem kātoju pa Lāčplēša ielas ietvi, kur sētnieki tā cītīgi strādā, ik pa brīsniņam palaižot garām kādu steidzīgu gājēju. Ha! bet ne jau visi. Dodos - skatos man priekšā tantuks dūšīgi rukā galvu nepaceldams. Nē nu es jau saprotu, ka ieves ir jānotīra, tomēr pēc savas funkcijas ietves paredzētas gājējiem, ne tā? Nu es jau tāds pieklājīgs cilvēciņš - jūs jau zināt "Rebjata davaiķe žiķ družno" u.t.t., u.t.j.p.- pagaidu, sak pacels galvu, mani pamanīs ij garām palaidīs. Nu jā, pacēla tantuks galvu, mani ar tā kā pamanīja, ij tā lāpsta tā kā darboties apstāja. Man jau tā kā likās, mani garām laiž. Un ak tu tavu smagu alošanos! Kā gāju garām, tā man tāds šķīliens ar lāpstas galu labajā paribē, ka maz nelikās. Ar skaļu brēcienu teju gaisā palēcos, ij citi kājāmgājēji atskatījās. A tantuks galvu nepacēlis kauko nopurpina un rukā tālāk. Sak nav ko līst, kur nevajag!
Jautru ziemas sākumu, ziniet!

A patiesībā omulībai vajag varen maz.
Nu sēžu es te darbā un siltumā, sistēma nestrādā, tā ka nav ko darīt. Dzeru vāju kafiju ar lielu daudzumu piena, ik pa brīdim uzgraužu kādu banānu čipsi un buros cauri "Terras" jaunākajam numuram.

Par čūskām bij incanti palasīties. Viedie materiāli ar labie ( piem - krekls, kas pats siltā laikā atrotī piedurknes)- sāku neviļus domāt, diez kas būtu, ja mana blūzīte sadomātu pati pogāties vaļā pikantās situācijās, vai arī svārki saīsinātos proporcionāli puišu daudzumam, kuru uzmanību varētu mēģināt pievērst.