(bez virsraksta) @ 11:39
Bezmiegs! Mēnešiem ilgs bezmiegs! Asaras un puņķi darbā pie datora un spīlēs saspiesta galva teju katru vakaru. Man ir apnicis plosīt pašai sevi.Un darīt pāri citiem. Un kam tas viss? Man domāt mēs ar eziic_miglaa lēnām bruģējam sev ceļu uz Strenčiem. Vai uz citu jauku vietu ar polsterētām sieniņām.
gan jau pāries. Gan jau spēšu to pieņemt. Sanāk jau dikti nejauki. Es to apzinos. Bet man vajag pārliecību, ka būs. Ka būs OK, ka būs labi. ka es drīkstu savu mazo/lielo māsiņu tur palaist un ka viņai nenodarīs gauži. Bet es vienalga sanāku tā sliktā. Tā nesaprotoša, tā nepieņemošā. ne tā labaa draudzene, kas pieņem, saprot. Tas cik slikta esmu man tiek bāzts degunaa no visiem stūriem. Un es vēl pati piepalīdzu. Un kāpēc tas viss? Tāpēc ka uztraucos. Tāpēc ka nevis liekuļoti smaidu, bet pasaku acīs. Un vai es būtu labāka, ja izliktos? Izliktos viņas dēļ? VAi tad es nenodarītu pāri? Un kas būtu, ja tas izlauztos vēlāk. vai tā būtu bijis labāk. Pateikt to nevis pirms mēneša, bet vēl pēc 2nedēļām? Kaut kad man tas būtu jāpasaka.
Varbūt japierod būt sliktajai. Citējot slavenas frāzes - neesmu piecītis - visiem tāpat nepatikšu. Bet es gribu sākt patikt vismaz sev. Rīkoties tā, kā atrodu par labu esam. Un nemocīt sevi. Augām dienām un naktīm. Tev arī ir grūti? Paskaties apkārt - visiem tagad grūti.